Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Es sevi uzskatu par saticīgu radījumu, tomēr atzīšos, ka dzīve jampampu karavānā bija tik neizturami mierīga, ka brīžiem briesmīgi niezēja ķepas sakūdīt viņus uz nelielu kašķi. Monotonā vāvuļošana par Anagromatafu (pārējie sarunu temati bija smilšu kvalitāte, vēja stiprums un pampampu receptes), ķepenais gaiss, kamedāru nemitīgā griezīgā blēšana un uzmācīgās cukurmušas, kas tīkoja izsūkt man no acu kaktiņiem to ūdens mazumiņu, kas manī vispār vēl bija, — tas viss kopā varēja zilu lāci novest tik tālu, ka tas brēkdams aizskrien tuksnesī un aprij pirmo pagadījušos kaktusu. Tomēr es nepadevos un uzticīgi turējos kopā ar blējošo karavānu, kas nesakarīgi devās uz nekurieni.

Cukura

kušana

Kādu dienu — jau pusi dienas bijām gājuši, un pat ietie­pīgākie jampampi sāka izrādīt paguruma pazīmes — es ievē­roju, ka smiltis bija lipīgākas nekā parasti. Ar katru soli pa­celt pēdu no zemes bija arvien grūtāk. Bezmaz it kā mums

pie kājām būtu vakuumlipekļi un mēs staigātu pa stikla rūti. Arī jampampi bija to pamanījuši.

"Cukurs kūst! Cukurs kūst!" tie cits caur citu klaigāja.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Cukura kušana: niedru cukurs izkūst 160 Celsija grādu tempera­tūrā, atdziestot sastingst amorfā masā, šajā stāvoklī ir higroskopisks un laika gaitā kristalizējas. Ilgstoši karsēts 160 grādu temperatūrā, niedru cukurs pārvēršas augļu vai vīnogu cukurā; ja temperatūra pār­sniedz 190 grādu, tas kļūst par rūgtenu brūno karameli. Vasaras mē­nešos -> Saldā tuksneša dienvidos temperatūra var pārsniegt divsimt grādu, īpaši tad, ja tās paaugstināšanos veicina nepietiekama gaisa strāvu kustība. Pannām līdzīgos apvidos [seklās ielejās, izžuvušos ezeros] var sākties tā dēvētā cukura kušana — process, kad uz neilgu laiku karamelizējas kvadrātkilometriem lielas tuksneša platības, kas vēlāk, temperatūrai pazeminoties, atkal sacietē.

Cukura kušana ir bīstama ne tikai smilšu zušiem un klaburskorpioniem, kam tīk uzturēties šādos apvidos, bet arī vientiesīgiem ceļo­tājiem, ja tiem gadās atrasties cukura kušanas epicentrā. Vispirms kar­stais cukurs negaidīti apņem kājas, bezpalīdzīgais upuris pakāpeniski grimst arvien dziļāk kūstošajos ogļhidrātos, līdz ir ielipis pavisam, kā aizvēsturisks kukainis dzintarā. Vai arī — un tas, iespējams, ir pat vēl ļaunāk — masa atdziest, iekams nelaimīgais ir pilnīgi aprīts, un tas, līdz pusēm ielipis sastingušā cukurā, kļūst par dzīvu mironi un nožēlo­jami izlaiž garu no slāpēm.

Mēs tiešām atradāmies tādā vietā, kas pēc izskata at­gādināja pannu, turklāt pašā pannas vidū. Divu kilometru attālumā slējās neliels cukurkalns, vajadzēja pēc iespējas drīzāk nokļūt tur. Uzlēcu kamedāram mugurā, un mēs kopā

ar visu karavānu aulekšojām turp, cik ātri vien bija iespē­jams aulekšot pa šo tuksnesi, kas kļuva arvien mīkstāks.

Cukurs jau bija krietni pakusis, malu malās parādījās un pārsprāga karsti karameļu burbuļi, bija izveidojušās šķidra cukura peļķes, kurās kamedāriem nemitīgi iestiga kājas, un tos tikai ar grūtībām varēja izvilkt laukā; brīžiem tie vien­kārši nostiepās garšļaukus. Ja tā atgadījās, vajadzēja pamest ij kamedāru, ij visu savu mantību un glābties bēgot.

Kad līdz kalnam bija palicis puskilometrs, mans kamedārs palika stāvam cukura peļķē, un es dabūju lēkt nost un pamest nabaga lopiņu. Pa šļakstīgo cukura ķēpu bridu uz kalna pusi. Tas bija kā murgainā sapnī; ar katru soli kļuva arvien grūtāk atraut kāju no zemes, it kā karstas, lipīgas rokas tīkotu bēgli aizturēt un ievilkt nāvē.

Tāpat kā toreiz, kad skrēju uz sacīkstēm ar meža tarantullu, sakopoju visus spēkus, kas slēpās manās kājās. Cu­kura ķēpa kļuva karstāka un karstāka. Jampampi klaigāja un uzmundrināja cits citu, kamedāri nāves bailēs blēja, pastiprināta tūkstošreiz, mūsu panika atbalsojās no pannīgās ielejas malām, bet mēs vismaz beidzot bijām nonākuši malā.

Ar pēdējiem spēkiem rāpāmies pa pannas malu, vilk­dami un stumdami dabūjām drošībā arī kamedārus, un tas notika pēdējā brīdī — cukura masa jau verda. Todien mēs zaudējām 14 kamedāru un 2000 mārciņu kaltētu pampampu.

Lēnītēm sāku atskārst, ka jampampi gluži pretēji tam, ko paši bija gribējuši, dzīvoja nesamērīgi grūtu dzīvi, un, iespē­jams, nevienam citam visā Camonijā neklājās tik skarbi. Nepārtrauktie pārgājieni, neiedomājamais karstums, pastāvī­gie pūliņi, gādājot ūdeni, kukaiņi un indīgas čūskas, smilšu cilvēki, cukura kušana — es vispār nespēju iedomāties, ka dzīvē varētu būt vēl vairāk klapatu un briesmu. Kad nu viss ir tā, jāiemācās priecāties par katru nieku, par vēsu vējiņu, kas uzpūš tuksneša ielejā, par pampampu koloniju, ko izdo­das atrast zem akmens…