Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Es pieskrēju pie ugunskura un izrāvu no tā pamatīgu, vēl degošu pagali. No tādas kurš katrs nobīsies. Piejozu pie viena skeleta un zvēlu tam ar savu lāpu. Liesma šņākdama pāršķēla tumsu, pagale ķēra skeleta plecu, un neilgu brīdi mēs abi stāvējām virpuļojošu dzirksteļu viesulī.

Skelets atmeta galvu un drausmīgi noklabināja zobus. Pēc tam ar zibensātru kustību izrāva lāpu man no rokas un iegrūda sev rīklē. Tad tas nokoda pagales galu, kas kvēlodams izkrita cauri tā ribām, un nogāzās smiltīs. Daļu uguns smilšu cilvēks bija paturējis mutē un tagad līdz ar veselu dzirksteļu šalti izspļāva tumsā. Vairs nevajadzīgo pagales pārpalikumu tas nevērīgi aizlidināja pār plecu tuksnesī.

Smilšu cilvēks pievērsa man savus nedzīvos acu dobuļus. Jampampi vēl ciešāk saspiedās kopā.

Ģindenis pacēla labo roku un ar kaulainajiem pirkstiem ievilka gaisā aplīti. Tā viņš deva pārējiem smilšu cilvēkiem komandu sakārtoties. Tie sastājās mums apkārt lielā aplī. Es aizskrēju pie jampampiem un pievienojos viņu bariņam. Drudžaini lauzīju galvu, kā lai pievārē nemireļus. Kā re­dzams, ar uguni nekas nebūs līdzams.

Smilšu cilvēki [turp.]: stāties pretim smilšu cilvēkiem nav lielas jēgas. Pirmkārt jau, to kauli ir apķepuši ar smilšu garozu, kas veido teicamu impregnējumu (piemēram, pret uguni, cērtamiem un dura­miem ieročiem), un otrkārt, tiem vairs nav nekādu dzīvībai svarīgu orgānu, kurus varētu ievainot. Un, pat ja smilšu cilvēku būtu iespē­jams nogalināt, tam nekas slikts nenotiktu — tas taču jau ir miris. Ja nu vēlaties dzirdēt padomu, kā rīkoties "ļaundabīgās atmodas" gadījumā, tad mūsu ieteikums ir vienkāršs: padevīgi ļaujieties liktenim.

Skeletu loks kļuva arvien šaurāks. Aplenkumā nokļuva kāds kamedārs, un vismaz ducis ģindeņu, uzklupuši nabaga lopiņam, aizvilka to prom. Vēl brīdi mums ausīs skanēja tā izmisīgie blējieni, tad piepeši tie apklusa.

Smilšu cilvēki jau atradās metra attālumā. Šņirkstinādami zobus, tie sarunājās savā skeletu valodā, jādomā, jau sadalīja laupījumu. Paspēru soli atpakaļ, dziļāk trīcošo jampampu barā. Un gandrīz nogāzos gar zemi, jo kāja trāpījās caurumā. Tā bija vakarā izraktā aka, un es paliku stāvam ar vienu kāju dubļos. Divi jampampi lēkšus metās klāt, lai man palīdzētu izvilkt kāju no ķepesta. Skaļš plakšķis, un es biju brīvs. Gaisā uzšāvās smalka ūdens strūkla.

Smilšu cilvēki apstājās. Viens ar zodu norādīja uz kūsā­jošo ūdeni un nikni nokrakšķināja zobus. Es sagrābu svārp­stu, kas gulēja zemē turpat blakus akai, un no visa spēka ietriecu caurumā. No visām pusēm — tiklab no smilšu cilvē­kiem, kā no jampampu bara — atskanēja trokšņi, kas pauda pārsteigumu. Dūkņainais caurums pazemē rešņi nožagojās, un tad, izlauzies brīvībā, naksnīgajās debesīs uzšāvās pa­matīgs ūdens stabs.

Pa ilgiem laikiem šajā tuksnesī atkal lija lietus.

Jampampi joprojām nespēja saprast, kādu dziļu domu pauda mana rīcība, toties smilšu cilvēki jau bija nopratuši,

kas viņus gaida. Pār ģindeņiem krita lielas, smagas ūdens lāses. Tie kā apstulbuši stiepa rokas un lūkoja pasargāt savas miroņgalvas no ūdens. Tomēr slapjums netraucēti spriedās dziļāk skeletos, šajā sausu kaulu miltu, smilšu un ļaunuma maisījumā. Viens jau bija palicis bez rokas — tā vienkārši nokrita smiltīs un salūza trijās daļās. Citam pašķīda kāja; kādu bridi tas vēl airējās ar saviem locekļiem, bet tad žāvās gar zemi. Vienam skeletam nokrita galva, citam tā, pārvēr­tusies biezputrā, iekrita ribās. Dubļos plakšķēdami krita žokļi.

Smilšu cilvēki šķīda un juka laukā.

Beidzot arrjampampi apjēdza, kas jādara. Saķēruši puļķi, viņi to atkal un atkal trieca caurumā, lai tas kļūtu lielāks un ūdens strāva nāktu ar lielāku jaudu. Lietus Saldajā tuksnesī kļuva arvien stiprāks.

Smilšu cilvēki bezpalīdzīgi streipuļoja šurpu turpu, pūlēdamies aizbēgt no sava likteņa. Lai kurp es palūkojos, jau veseli skeleti pajuka un krita zemē kā balta kaulu biez­putra.

Jampampi dejoja lietū. Es cītīgi pieskatīju, lai nevienam ģindenim neizdotos aizlavīties prom.

Gandrīz visi jau bija izšķīduši un atgriezušies zemē, no kurienes tie bija nākuši. Šur un tur vēl mētājās kāda miroņgalva ar atieztiem zobiem, tās tad jampampi gādīgi samīdīja. Drīz vien smilšu cilvēki bija pazuduši bez miņas. Jampampi plikšķināja man pa plecu un tencināja par modrību.

Nolēmām izņēmuma kārtā doties tālāk, kaut arī vēl bija nakts, un ierīkot nometni citur.

Lēmums

Pēc starpgadījuma ar smilšu cilvēkiem man vairs nebija ne mazāko šaubu, ka jāšķiras no jampampiem un jāmēģina pēc iespējas drīz tikt laukā no Saldā tuksneša. Nē, šī galīgi nebija tāda vide, kur es gribētu pavadīt savu turpmāko dzīvi. Aizvien skaidrāk nopratu, ka jampampu dzīvesveids ilgākā laika posmā nav savienojams ar manējo. Dzīve jam­pampu karavānā nemaz nebija tik saskanīga un saticīga, kā sākumā šķita. Laika gaitā es pamanīju papilnam dīvainību un nejaucību, kas agri vai vēlu būtu līdz kaklam ari visiecie­tīgākajam zilajam lācim.

garo vārdu lāsts