Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pirmkārt, viņiem te, saskaņā ar pudeļpasta likumu nu­mur septiņi, bija nosliece uz pilnīgi nenormāliem vai necie­šami fantastiskiem vārdiem, piemēram, Taben Tabatabea Saulesmāsa vai Cēzars Cēzocoze Cadfraks Glucs vai Unkunkelis Univergremdelis Tomīkstkartupelis. Baidīdamies pārkāpt likumu un nejauši izvēlēties vārdu, kāds varbūt Visumā kādam jau ir, viņi pielāgoja sev uzrunas, kuru galvenā raksturīgā pazīme — daudz burtu un šaušalīgi vārdu savienojumi. Lai viss būtu vēl nejēdzīgāk, viņi, saskaņā ar likuma otro daļu, pieprasīja, lai viņus uzrunā tikai un vienīgi pilnā vārdā. Uz­runāt iesaukā vai kaut kādā saīsinātā vārdā nebija brīv, tā taču varot piesaukt nelaimi.

Pellpemperemms Papriami Parmizāni — te vismaz bija zi­nāms meldiņš, to vēl varēja iemācīties bez lielām grūtībām, trakāk bija ar tādiem mēles mežģiem kā Klapaans Kaplakaans Planplakpaklaans. Ja tev misējās kaut vienā pašā zilbītē, attiecīgais jampamps nāvīgi apvainojās un dienām ilgi nelika tevi mierā ar pārmetumiem un vaimanām. Tādās reizēs vienīgā iespēja bija veikt rituālu, ko pie jampampiem dēvēja par "jampelēšanu": vajadzēja apbārstīties ar smil­tīm, bez nevienas kļūmītes izkliedzot tuksnesī aizskartā vārdu, un to visu darīt tik ilgi, līdz tika saņemta augst­sirdīga piedošana. Atkarībā no tā, cik sarežģīts bija vārds %

un cik ļoti sapūties aizvainotais, tas varēja ilgt vairakas dienas.

Šīs muļļāšanās dēļ es galu galā sāku censties negadīties ceļā jampampiem, kuriem bija sevišķi sarežģīti vārdi. Dažu labu sauca, piemēram, Čahčerahčehs Čehčahčeračlmks Šarhs vai Fnekfepfeperepelis M. Šrābšūpšādenšrublāde, un man tik tiešām bija dziļi vienalga, ko šeit nozīmēja tas M. Es vēl šo­baltdien klusībā esmu pārliecināts, ka viens otrs savu vārdu tīšām bija pataisījis tādu, lai citi, to izrunājot, sapiņķētos un viņš varētu patēlot aizvainotu kreimeni. Tajā laikā man jo īpaši lielas bailes bija no jampampa, kuru sauca — un to es nemūžam neaizmirsīšu — Konstantīns Konstantinopolis Kanstontonipolis Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens. Lieta tāda, ka viņa uzvārdu ielāgot patiesībā nebija grūti, vienkārši vajadzēja skaitīt no desmit līdz viens, pa vidu iz­laižot divnieku. Tā nu es katru reizi briesmīgi piedomāju, lai izlaistu šo divnieku, un tieši tāpēc, goda vārds, nezinu, kā tas tā var būt, to allaž pieminēju. Šis tips man mūž­dien uzglūnēja, un viņam vienmēr izdevās ievilkt mani sarunā. Šīs sarunas arvien izklausījās šādi vai vismaz ļoti

Viņš (es rakstu vienkārši "viņš", lai tik bieži nevajadzētu rakstīt Konstantīns Konstantinopolis Kanstontonipolis Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens) it kā starp citu): "Sveiks, Zilais lāci!"

Es: (nopūta) "Sveiks… ē… Konstantīn Konstantinopoli Kanstontonipoli Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīs… viens!" (Fū!)

Viņš: "Amplīgs laiciņš, pareizi, Zilais lāci?"

Es: "Jā, laiks šodien tiešām ir jauks… (vaids!)… Konstan­tīn Konstantinopoli Kanstontonipoli Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīs… viens!" (Uff1)

Viņš: "Mjā, vakar gan laiciņš nebija tik amplīgs kā šo­dien, vai nav tiesa, Zilais lāci?"

Es: "Nē, vakar laiks ij ne tuvu nebija tik nevainojams kā šodien, (ļoti ātri) Konstantīnkonstantinopolikanstontonipolidesmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens, nekādā ziņā!"

Viņš (satriekts): "Tā gan… es tad nu iešu, Zilais lāci!"

Es (atvieglots, tādēļ zaudējis modrību): "Līdz citai reizītei, Konstantīn Konstantinopoli Kanstontonipoli DesmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsDlV!viens… Ā-ā-ā-ā-ā!"

Viņš (tēlotā aizvainojumā stiepdams rokas pret debesīm): "Ak vai, kā tu vari mani tā apbēdināt, neviens un nekad vēl nav mani tik briesmīgi…!" Utt., u. t. jpr.

Turpmākās trīs dienas es pavadīju, apbārstīdamies ar smiltīm un bez jele vismazākās kļūmītes izbrēkdams tuks­nesī viņa vārdu, kuru šeit es tiešām atsakos vēl reizi rakstīt.

Paldies Dievam, vienubrīd man ienāca prātā veids, kā izlocīties no šīm nepanesamajām sprukām. Es uzrunāju jampampu kopienu, svinīgi paziņodams, ka esmu devis sev jaunu vārdu. Kā goda jampampam man bija visas tiesī­bas tā darīt, vienkārši līdz šim nebiju tās izmantojis. Ar šo

brīdi es saukšos par Tihiivianipirii Kengklepperkengkereng Tajdfjiopecrtfcttughhtrthhgsrtgh Keek Kaak Kookkeek Knak Zilo lāci Trīssimtastoņpiecdesmittūkstošsešsimtastoņdesmitceturto juniorseniorvecvezīrfurunkuli. Tik garu vārdu vēl neviens jampamps sev nebija pieņēmis. Ar to pašu tuksnesī bija miers un bērziņš. Neviens nebija tik traks, lai man piesietos. Es pat sāku justies drusku vientulīgi.

Jau vairākus mēnešus kopā ar jampampu karavānu biju nepanesamā Svelmē soļojis zigzagā, bezjēdzīgās spirālēs un čūskiņās, un viņi man sāka krist uz nerviem. Un vēl tas viņu mūžīgais brēciens "amplīgi!" un viņu mūžīgā neizlēmība, vienveidīgā mūzika vakaros un nemainīgais ēdiens (pampampi)…