Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Viena no retajām patīkamajām izpriecām šajā mūžīgajā pārbaudījumā bija dažnedažādās skulptūras, kuras tuksnesī veidoja cukura vējš. Daža bija izaugusi tik liela kā kalnu grēda, cita nieka metra lielumā, taču visviens, allaž bija interesanti pētīt to aprises, meklējot tajās ko pazīstamu. Tuksnesī bija baltā vēra ieleja — vesels mežs, ko veidoja vairāk nekā simt metru augstas cukura skulptūras, kas atgā­dināja apsnigušas egles; mēs redzējām ezeru, kura prāvajos

cukurviļņos varēja samanīt vaļus, kas pūta debesīs augstas cukurstrūklakas; kāda cukura skulptūra atgādināja milzīgu, cukura garozas klātu bolloga galvu (daži jampampi apgal­voja, ka tā tiešām arī esot bolloga galva); viscaur tuksnesī bija sastopami cukurpunduri, kas māja mums ar roku (jam­pampi ticēja, ka naktīs tie atdzīvojas, nāk pie viņiem zagt pampampus un dvašo ausīs aizmigušiem kamedāriem).

Gadījās redzēt pat tādas kā cukurā sastingušas karavā­nas. Reiz mēs gājām garām vismaz simt kamedāriem un tikpat lielam bukucēnu pulkam — tie bija no cukura un iz­skatījās mulsinoši īsti. Kāds jampamps klāstīja, ka tā tiešām esot īsta karavāna, kas iekļuvusi pūdercukurvētrā — tādas tuksnesī mēdza būt, taču ļoti reti, tikai tad, ja kopā sametās nakts sals, nejauki sānvēji un klejojošas pūdercukurkāpas.

Mēs, pārējie, šausminājāmies, taču nevienam nepietika dūšas pieiet kādai cukura skulptūrai klāt un pārbaudīt jampampa apgalvojumus. Labi ātri kopāmies prom un lūkojām aizmirst spokaino ainu.

Es biju pasācis rūpīgi ielāgot skulptūras un to atrašanās vietu, paturēju arī prātā, cik ilgs laiks starp tām bija jāiet un tādējādi centos savā prātā izveidot Saldā tuksneša karti. Tā bija iespējams cik necik īsināt laiku, tomēr jēgas gan nebija nekādas, jo Saldais tuksnesis nemitīgi mainījās.

Vēl viena izprieca bija lasīt neskaitāmās pudeļpasta vēs­tules. Tā, piemēram, mēs atkal un atkal atradām vēstījumu ar divpadsmit jau pieminētajiem aizliegumiem; tas vienmēr bija rakstīts tādiem pašiem vecmodīgiem burtiem, un arī secība nekad nemainījās. Jampampi sāka šos likumus ievē­rot vēl cītīgāk. Uzgājām pudeles ar sirdi plosošām vēstu­lēm — pēdējiem sveicieniem, ko bija sūtījuši slāpēs mirstoši dēkaiņi, kuriem atšķirībā no jampampiem nepiemita spēja pazemē uziet ūdens dzīslas. Jokupēteri sūtīja pudeles ar nejēdzīgām dārgumu kartēm; tas man likās ļoti bezatbildīgi, jo tā taču varēja vest maldināšanā lētticīgākus radījumus. Tomēr visbiežāk vēstules bija banālas: garlaicīgi tuksneša ainavu apraksti un vientuļa ceļinieka jūtināšanās, ar mīļiem sveicieniem tuviniekiem. Gadījās arī pilnīgi dulni sūtījumi, it kā tos būtu diktējis saulesdūriens. Vienā pudelē mēs atra­dām tornado kustības grafiku.

Ja kāds atrada pudeļvēstuli, tad viņam bija pienākums to nolasīt visai karavānai. Kādu pievakari viens jampamps atkal bija atradis pudeli; mēs apstājāmies un sastājāmies ap kāpu, no kuras viņš uzstājās.

"Tupuču kalni ir milzīgi augsti,

Tupuču kalnos tu dzīvo un plauksti…"

Es tūdaļ metos pie jampampa un gribēju redzēt šo sūtī­jumu.

Tā tiešām bija viena no Fredas zīmītēm, viņas mīļākais pantiņš. Tātad arī Freda bija šķērsojusi Saldo tuksnesi. La­piņa, uz kuras dzejolītis bija uzrakstīts, bija diezgan jauna un nenodzeltējusi, un manī nostiprinājās pārliecība, ka, krizdams dimensiju caurumā, nebiju zaudējis pārāk daudz no mūsu laika, ja nu dažas nedēļas vai pāris dienu. Fredas pudeļzīmīte lika man vēl vairāk šaubīties par to, ko daru.

Līdzko mēs nejaušības pēc atkal iznāksim tuksneša malā, es uzreiz pametīšu jampampu karavānu. Turpretim pagaidām man atlika vienīgi vingrināties pacietībā.

Kur gan šobrīd varētu būt Freda?

Ar to diemžēl patīkamo izpriecu saraksts ir cauri. Jampampi gāja, meklēja ūdeni, un tas arī viss; tiesa, vēl viņi uzmanīgi vēroja dabu, lai izvairītos no nejaukiem pārstei­gumiem.

Bez cukura kušanas un dažnedažādām smilšuvētrām tuksnesī mēdza būt arī briesmīgi cukurūdens plūdi — tādās reizēs, kad izņēmuma kārtā lija lietus. Neizmērojamas smilšu slīkšņas mēdza tēlot cietzemi. Jampampi stāstīja pat

par gaļēdāju siseņu bariem, kas lāgu lāgiem siroja Saldajā tuksnesi. Jampampi bija iemācījušies rūpīgi vērot apkārtni un novērtēt apstākļus. Pat niecīgas izmaiņas varēja liecināt par gaidāmām briesmām, un, tās laikus pamanot, viņi va­rēja pret tām bruņoties.

Smiltis

Viņi zināja nosaukt smiltis 2000 dažādos vārdos. Rupj graudu smiltis sauca citādi nekā smalkgraudu smiltis, tumšās smiltis citādi nekā gaišās, un tur pa vidu bija vēl neticami daudz nianšu lipīgākām un sausākām, raupjām un gludām, stiklainām un necaurspīdīgām smiltīm. Es šīs nianses tā arī neiemācījos saskatīt, toties jampamps no 200 metru att*luma zināja, vai kāpa tur, priekšā, sastāv no "spraukumiem", "smeltes" vai "pelus". Pēc smilšu slāņu izkārtojuma jampampi spēja diezgan precīzi noteikt, vai gaidāma smilšuvētra, un proti, kuram no apmēram pieciem simtiem smilšuvētru paveidu gatavoties.