Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kādu dienu, tā ap pusdienlaiku, karavāna pēkšņi un negaidīti apstājās, it kā tai kāds būtu devis nedzirdamu pavēli. Gandrīz visi jampampi pacēla degunus un ostīja gaisu.

"Šarrāh il-Allāh!" kāds pašā karavānas astē izsaucās.

"Šarrāh il-Allāh!" cits atkārtoja.

"Šarrāh il-Allāh! Šarrāh il-Allāh!" drīz jau cits caur citu kliedza itin visi jampampi.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Šarrāh il-Allāh: pēc dažādām aplēsēm, Saldajā tuksnesī mēdz būt apmēram piecsimt paveidu smilšuvētras, no mīlīgas paputināšanas līdz tornado [-> tornado, mūžīgais] un negantai akmeņviesuļvētrai. Bīstamāko līmeniska tipa smilšuvētru tautas mutē dēvē arābu vārdā "Šarrāh il-Allāh", kas aptuvenā tulkojumā nozīmē "Dieva smirģelis". Šī paveida vētrā smiltis sablīvējas tik ļoti, ka kļūst par cietu, betonam līdzīgu masu pat vairāku kilometru rādiusā un brāžas ar ātrumu, kas var sasniegt 400 kilometru stundā, noslīpējot līdz ar zemi visu, kas gadās to ceļā, tiklab cilvēkus un dzīvniekus, kā namus un kalnus. Ja tuvojas Šarrāh il-Allāh, jūsu vienīgā iespēja ir pēc iespējas dziļāk ierakties smiltīs un cerēt, ka smiltis jūs nepamanīs.

Jampampi norakās tuksneša smiltīs ātrāk nekā zemes vāveres negaisa laikā. Pirms mirkļa te vēl panikā mīņājās vesela karavāna, bet tagad man apkārt bija vien līdzena tuksneša smilts. Ja nu kāds rakums vietumis liecināja, ka tur kāds ietaisījis sev alu. Pat neviena pauniņa nebija palikusi virs zemes, bet pats apbrīnojamākais bija tas, ka pazuduši bija arī kamedāri. Tikai apstulbuši blējieni bija dzirdami cauri smiltīm, kas bija tos pilnībā apsegušas.

Dieva smirģelis

Es vienīgais stāvēju kā zemē iemiets un nespēju novērst skatu no rietumu pamales, kur debesis un sauli aizsedza pelēka kvadrātveida siena, kas trakā ātrumā nāca uz mūsu pusi. Karsta vēja brāzma, nekaitīga vētras vēstnese, iemeta man sejā sauju tuksneša drazas, un es attapos no apmātī­bas. Tagad arī es steidzos rakt sev bedri, taču man diemžēl trūka jampampu ilgās pieredzes smilšuvētras patvertņu izkašanā.

Izrakt bedri: tas izklausās daudz vienkāršāk, nekā patie­sībā ir. Visi domā, ka tuksnesī bedri var izkašņāt kailām rokām, taču, kad vienreiz gadās pamēģināt, no visparas%

tākas tuksneša zemes var saņemt visnotaļ vērtīgu mācību priekšmetā "pretestības spējas". Kad jūs bez grūtībām esat pašķūrējis sānis pāris kubikcentimetru irdenu smilšu, priekšā izrādās neiedomājami blīvs piecus miljonus gadu žuvušu dubļu slānis, kas ir piecepies pilns ar asiem zvirgz­diem un gliemežvāku lauskām, vēl piedevām tajā ir arī lērums pārakmeņojušos aizvēsturisku sakņu. No šīs vie­las varētu taisīt seifus. Kamēr izrakos cauri labi ja divām plaukstas tiesām, nolauzu četrus no saviem visai izturīga­jiem nagiem. Dziļāk atradās masīvs granīta klucis, kura diametrs, iespējams, bija vesels kilometrs. Ja nu man izdo­tos izlauzties tam cauri, tālāk droši vien būtu aizvēsturisks dzelzsbetons vai masīvs dimanta iezis. Tādēļ es padevos likteņa gribai, kā trusītis uz čūsku skatījos uz pelēko mūri, kas dārdēdams nāca arvien tuvāk, un gaidīju, kad tas noslī­pēs mani līdz nāvei.

Šarrāh il-Allāh joņoja man virsū kā gigantisks ķieģelis uz sliedēm. Tā malas bija savus divus kilometrus garas, mani tas sasniegs, vēlākais, pēc divdesmit sekundēm, tātad man, lai aizbēgtu no milzīgā smirģeļa — jo es stāvēju tieši iepre­tim tā priekšējās virsmas vidum —, vajadzētu 1000 metru

noskriet ar ātrumu, kas vienāds ar vismaz 9,0 sekundēm, tātad aptuveni desmit reižu pārspējot pasaules rekordu. Šie ārkārtīgi liekie aprēķini manā galvā norisinājās pēdējās sekundēs pirms nāves no smirģeļa kantes, faktiski vienīgi kārtējo reizi apstiprinot, ka matemātikai praktiskajā dzīvē ir gaužām ierobežots izmantojums. Es bizenēju šurpu turpu, plēsu matus un pēdīgi tvēros pie vienīgā risinājuma, ko šajā situācijā varēja uzskatīt par saprātīgu: zaudēju prātu.

Jā, es sajuku prātā, manas smadzenes aiz pārbīļa pār­stāja normāli darboties — citādi es nevaru izskaidrot to, kas notika man tieši acu priekšā. Kad līdz drausmīgajam vētras klucim vairs bija tikai kādi 500 metri, tā ceļā uzradās gaisīga

parādība, kas šķietami sastāvēja no daudziem namiņiem un tornīšiem un bija balta kā sniegs.

Skaidra lieta, man prātiņā bija noticis īssavienojums, un šādos apstākļos tā nudien ir pilnīgi piedodama reakcija; ieraugot Šarrāh il-Allāh, prātā juka pat visrūdītākie tuksneša veterāni. Tādēļ man šķita gluži dabiski, ka smadzenes mani mānīja, dzemdinot bezgala mīlīgu un pasakaini skaistu arhi­tektonisku veidojumu, kam lika mani glābt, nostājoties starp mani un orkānu.

Smilšuvētra ar šaušalīgi griezīgu troksni apstājās kā milzu vilciens, kurā kāds parāvis avārijas bremzi. Tā apstā­jās tieši aiz baltās parādības, acumirkli palika nekustoties, tad dārdēdama pagriezās pa kreisi un jau pēc brīža bija no­zudusi aiz apvāršņa.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals