Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Austrumu jampampi izlīda no smiltīm un veikli sastājās vienotā ierindā. Anagromatafa bija ielenkta. Visa mirāža trīcēja kā milzīgs želejas pudiņš, neparko nespēdama iz­lemt, kurp mukt. Saule bija nonākusi zenītā, augsnes tem­peratūra sasniedza dienas maksimumu. Kāds jampamps ziņoja mērījumu rezultātus: 159 grādi pēc Celsija. 159! Bet mums vajag 160! Lai cukurs sāktu kust, trūka viena vienīga

grāda. Norāpos no skatu torņa un skrēju uz ieleju. Jau pēc dažām minūtēm temperatūra sāks kristies! Paķēru lielu, plakanu tuksneša akmeni un no visa spēka ielidināju apakš pilsētas ar tādu metienu, kā laižot olīšus pār ūdeņiem. Ak­mens lēkāja starp zemes virsu un fatamorgānu, pašķīlās dzirksteles. Tajā pašā brīdī pārplīsa pirmais cukurgaisa burbulis. Akmens berzes spēks bija pagādājis trūkstošo grādu. Tieši īstajā brīdī tuksneša virsmā sākās karamelizēšanās.

TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū-Ū! %•

Kad atskanēja pēdējais signāls, jampampi mudīgi atkā­pās, lai turētos drošā attālumā no karamelizēšanās procesa.

Man šķiet, mirāžu vēsturē tā bija pirmā reize, kad pusstabila fatamorgāna piekusa pie tuksneša zemes virsus. Tādēļ maz ticams, ka līdz šim kāds bija dzirdējis, kādu troksni tā sacēla. Troksnis nebija necik dižs un neparasts, izklausījās gluži vai pēc bolloga pirdieniem. Iztēlojieties kafijas automātu, kuram starp karsēšanas plātni un kannu ielijis ūdens, — tas pats, tikai daudz skaļāk. Tuksnesī ska­nēja blurkšķieni, šņācieni un svilpieni, pīkstieni un čīkstieni, pilsēta pat šņirkstēja, it kā tur kāds raustītu visus tās ķie­ģelīšus pēc kārtas. Brīžiem kā balons pārsprāga kāds prāvs cukurbubulis.

Pilsēta cīnījās, cik spēka, un brīžiem tai izdevās pacelties dažus centimetrus augstāk, taču cukurķēpa atkal novilka to atpakaļ. Vispēdīgi trokšņošana mitējās, un, vienvienīga smalka svilpiena pavadīta, Anagromatafa noslīga zemē un, atskanot dobjam blurkšķim, kas satricināja visu ieleju, no­sēdās karameļu biezenī. Pilsēta bija pamatīgi pielipusi pie tuksneša zemes virsus.

Tagad Anagromatafa bija mūsu rokās.

Ienākdami Anagromatafā, mēs jau nu laikam vis neiz­skatījāmies pēc bezbailīgu iekarotāju ordas. Klusēdami, bai­līgi skatīdamies uz visām pusēm, pa galveno ielu slīdējām arvien dziļāk pilsētas sirdī.

Neviens no mums agrāk nebija paņēmis ciet mirāžu, kur nu vēl tajā iegājis. Vai fatamorgāna ir apdzīvota? Ja ir, tad kas te dzīvo? Cilvēki? Briesmoņi? Spoki? Nemireļi? Drau­dzīgi vai ļauni?

Priekšpilsētu lokā bija mazas, balti nopulētas mājiņas ar plakaniem jumtiem, tīras un glītas. Daudzviet pie logiem bija izžauta veļa, taču neviena dzīva dvēsele nekur nebija redzama, nemanīja pat kaķus vai ielas krančus, kuru nekad netrūkst kārtīgās oāžu pilsētās.

Pēdīgi mēs iznācām tirgus laukumā. Izskatījās, ka rosī­gas tirgus dienas vidū visi pārdevēji un pircēji vienā rāvienā aizburti prom: bija palikušas tikai garas letes ar augļiem un dārzeņiem, desām un olām, garšvielām un maizi. Lieli kur­vji ar sarkaniem āboliem un zaļiem, apaļīgiem arbūziem. Sieri, šķiņķi, kaltētas pupas. Kukurūzas vālītes, maisi ar miltiem un putraimiem, rīsiem un nūdelēm.

Pēc ilgās pieticības tuksnesī un mūžīgajiem pampampiem noteikti ir piedodams, ka es uzklupu svaigajiem pro­duktiem kā tāds, kas izglābies no grimstoša kuģa. Iestūmu mutē banānu, gabalu aitas siera un klāt vēl piemetu sauju ogu. Dīvainā kārtā neizjutu ne mazāko apmierinājumu. Noplūcu dažas vīnogas, apēdu pusklaipu maizes, divus ābolus un kukurūzas kūciņu ar sieru. Joprojām biju izsal­cis. Noplēsu pamatīgu šķiņķa gabalu, apēdu vēl divus ba­nānus, saspaidītu bumbieri un sīpoldesiņu, tad iztukšoju vīģu trauciņu, nolocīju pusi melones un veselu plāceni. Izsūcu četras jēlas olas, iemērcu medū rozīņmaizīti, notie­sāju vēl vienu šķiņķa gabalu, pilngraudu maizes klaipu, veselu salami lunki un divas ērmotas maizītes ar dārzeņu

pildījumu, paķēru arī bļodu ar prosas biezputru un rozī­nēm un lipīgu bumbu, kas smaržoja pēc cukura un kanēļa. Izsalkums joprojām necik nebija rimis. Kāds pasniedza man pampampa gabalu. Ar vienu kumosiņu pietika, lai es justos sāts.

Mēs sistemātiski izstaigājām visu pilsētu: ielu pēc ielas, namu pēc nama, istabu pēc istabas. Visur atradām apdzīvo­tības pazīmes — pustukšus šķīvjus uz galda, neizdzisušas plītis, uz kurām vārījās zupas —, taču nekur nebija nevienas dzīvas radības. Ja to neņem vērā, pilsēta bija ideāla: ielas tīras, nami tikko balsināti un patīkami vēsi, gultas saklātas, un vēl milzums visādu lietu, kas pēc ilgas gulēšanas tuks­nesī uz zemes šķiet nedzirdēta greznība.