Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kā jau minēts šķirklī par pusstabilām -> fatamorgānām, tempe­ratūrai sasniedzot 160 grādus pēc Celsija, -> Saldā tuksneša cukurpūderis izkūst, sāk virt un no tā ceļas smalki cukura tvaiki. Ja gaisa temperatūra tādā brīdī strauji krīt [piemēram, piepeši uzpūšot stipram sānvējam], cukurs gaisā sacietē, un, ja sagadīšanās pēc, cukura molekulām kristalizējoties, tām pāri slīd kādas reāli pastā­vošas oāzes pilsētas atspulgs, tas paliek kā iededzināts. Gluži tāpat var notikt ar dzīvām būtnēm, kas atrodas šādā pilsētā. Tādējādi rodas tā dēvētie fatomi. Fatomi atšķirībā no parastiem spokiem nav mirušo gari: tie atspoguļo būtnes, kas visnotaļ vēl var būt dzīvas.

Atskāršot, ka pretī nesēž miroņa gars, man caurspīdīgais viesis uzreiz kļuva daudz tīkamāks.

Fatomi [turp.]: fatomus var uzskatīt par pagalam nožēloja­mām Camonijas garīgajām būtnēm. To eksistencei nav mērķa, proti, tie nevēlas, piemēram, biedēt vai šausmināt dzīvās būtnes. Atšķirībā no poltergeistiem vai -» spīgaiņiem eksistence tiem nesa­gādā nekādu prieku. Tie ir vienkārši nolādēti laiku laikos atkārtot to pašu darbību, ko tie veica brīdī, kad radās pusstabilā -» fata­morgāna.

Tagad jau šo to varēja saprast. Fatomi joprojām apdzī­voja Anagromatafu, taču kopš mūsu nepieklājīgās ielauša­nās tie slēpās. Mans mājas gariņš Anagromatafas rašanās brīdī bija vārījis kartupeļu biezputru, un tagad viņam tas bija jādara līdz Visuma galam. Acīmredzot citos namos norisinājās kas līdzīgs. Mēs šajā pilsētā patiešām nebijām vieni.

Fatoms lūkoja man visu paskaidrot: "Kopš jūsu ieraša­nās vairs nekas nav tā, kā bija iepriekš. Mēs baidāmies. Tas nav pareizi. Patiesībā baidīties vajadzēja jums."

Fatoms nopūtās un ielika mutē karoti ar kartupeļu biezputru. Es redzēju, kā biezputra viņa rīklē sašaurinājās un noslīdēja pa barības vadu, it kā tas būtu caurspīdīgs kokteiļa salmiņš. No pārējā gremošanas procesa izpētes mani visžēlīgi pasargāja virtuves galds. Es tik tiešām ne­kāroju redzēt, kas ar kartupeļu biezputru notiek fatoma kuņģī.

Fatoms man pastāstīja par to, kā rit dzīve Anagromatafā. Viņš piebilda, ka šajā pilsētā patiesībā nekā nav, taču nekas arī pavisam nepazūd. Katrs ābols, ko kāds apēd, agri vai vēlu uzradīsies no jauna. Tādēļ arī ēdamais nesniedz sātu: jā, tu vari to apēst, taču, iekams tu esi paguvis sagremot, tas jau atkal atrodas tur, kur to paņēmi.

Pirms mēs izjaucām fatomu dzīves ritumu, viņi bija dzī­vojuši, it kā nemitīgi mīņājoties uz vietas. Pastnieks atkal un atkal piegādāja to pašu vēstuli, augļu tirgotājs atkal un atkal salika uz letes ābolus, kāds kaut kur atkal un atkal ielēja tai pašā glāzē pienu. Sastopoties uz ielas, ļaudis miljono reizi sasveicinājās, no palodzes atkal un atkal nokrita puķupods. Kāda sieviete mūžīgi slaucīja sava nama slieksni, kāds vī­rietis jau simt gadu dzina sienā to pašu naglu — tāda bija dzīve Anagromatafā.

Nefatomam tas izklausās šausmīgi, turpretim fatomiem tā ir pavisam parasta dzīve. Viņi bija mierā ar nemitīgo at­kārtošanos, jau sen bija pie tās pieraduši. Viņus biedēja pa­visam kas cits: pārmaiņas. Jo sevišķi tādas pārmaiņas, kādas atnesām mēs ar jampampiem.

Tik bēdīgu radībiņu (ja fatomus var uzskatīt par radī­bām — labi, vismaz pusradības viņi noteikti ir) kā šis fatoms es savā mūžā vēl nebiju redzējis. Mēs bijām viņam un pārē­jiem likumīgajiem Anagromatafas iedzīvotājiem atņēmuši vienīgo, kas viņiem vēl bija palicis, — viņu atkārtojumus. Kā lai atkal un atkal atver vienas un tās pašas durvis, ja pa tām šurpu turpu staigā jampampi; kā lai atkal un atkal šķērso ielu tajā pašā vietā, ja bars jampampu tur villojas par atkritumu savākšanu šajā pilsētā; kā lai atkal un atkal nolie­kas nosnausties, ja visur blēj kamedāri?

Dzīve Anagromatafā bija kļuvusi par murgu. Fatomi visiem spēkiem centās slapstīties. Briesmīgi baidīdamies no atklāšanas, tie pa dienu slēpās (ne pārāk veiksmīgi, jo ik pa brīdim viņus tomēr kāds pamanīja), gaidīdami nakti, lai vismaz tumsā varētu atkārtot viņiem tik dārgās darbības.

Fatoms spoguliski kunkstēja — izklausījās, it kā viņš nejauši būtu norijis kodi. Es apsolīju sasaukt pilsoņu kop­sapulci; nekas labāks man tobrīd nenāca prātā. Jampampiem un pusgariem vajadzēja satikties un pienācīgi izrunāties. Es pats uzņemšos tulka pienākumus.

Anagromatafas pilsoņu kopsapulce droši vien bija vis­ērmīgākais politiskais pasākums Camonijas vēsturē. Fatomi un jampampi bija sanākuši tirgus laukumā un neuzticīgi skatījās cits uz citu. Es uzstājos ar īsu runu, aicinādams uz savstarpēju saprašanos, pilsonisko apziņu un labām kai­miņu attiecībām; runu teicu abās valodās — vispirms Ca­monijas vidusdialektā, pēc tam fatamorgāniski. Neviens neaplaudēja.

"Kādas kaimiņattiecības, ja mums nav, ko ēst?" iebrēcās kāds jampamps.

Pēdējā laikā bija paklīdušas baumas, ka pampampu krājumi drīz izsīks. Pampampus var ievākt, tikai klejojot. Šīs sēnes pēc dabas ir lielas vienpates, tās nevar audzēt, kultivēt un stādīt vagās: vienīgā iespēja ir lasīt tur, kur nu tās ir at­rodamas.