Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Kāda pilsoniskā apziņa, ja mūsu nami vienkārši ņem un izkūp gaisā?"

Ar Anagromatafas pusstabilitāti patiešām bija ķeza, ar kuru bija grūti tikt galā. Biju izdevis ediktu, kategoriski aizliegdams izmantot gultas, kas atradās augstāk par metru virs zemes. Tomēr tas drīzāk bija kosmētiska rakstura pa­sākums, nevis īsts risinājums.

Tad bija fatomu kārta. Viens no viņiem, faktiskais Anag­romatafas pilsētas galva, uzstājās ar garu, sūdzību pilnu runu, ko es pārtulkoju jampampiem. Viņš gaudās, ka mēs neprotot uzvesties un mums nav tiesību dzīvot Anagromatafā, mēs visu putrojot, mums vispār neesot nekādas sajē­gas, kā vajag dzīvot kārtīgā pilsētā.

Jampampi atbildēja, ka viņi te dzīvo ar pilnām tiesībām, un apliecinājumam rādīja savus zelta likumus, īpaši piesau­cot likumu numur divpadsmit.

Vēl nesamierināmākas pozīcijas būtu grūti iedomāties. Pilsoņu kopsapulce izrādījās pilnīgs fiasko. Pilsētas galva

vēlreiz teica to pašu runu no sākuma, fatomi un jampampi ķērca cits caur citu un pat nemēģināja uzklausīt otru pusi — tāds tracis pilsētā vēl nebija pieredzēts. Es nopratu, ka vien­prātību būs grūti panākt. Te bija jārīkojas citādi.

Pieprasīju klusumu.

"Es zinu!" pasludināju. "Mēs izvācamies."

Sajūsma fatomu rindās, nikni iebildumi jampampu pūlī.

"Uz kurieni?" kāds jampamps kliedza. "Anagromatafa bija mūsu mērķis! Uz kurieni lai mēs dodamies, ja mums nav mērķa?"

Tas bija labs, pamatots un bez pienācīgas sagatavošanās neatbildams jautājums. Izteicu lūgumu turpināt kopsapulci citreiz. Man bija jāpadomā.

Augām dienām staigāju pa tuksnesi, sūri grūti lauzī­dams galvu. Varētu jampampiem likt iet man līdzi uz At­lantīdu, taču tas bija mans, nevis viņu mērķis. Un vispār, jampampiem pilsētā nekas nebija pazudis, to pierādīja Anagromatafas pieredze.

Kamēr meklēju risinājumu, dzīvei Anagromatafā va­jadzēja ritēt savu gaitu. Fatomi atsāka savas mūžīgās no­darbes, taču, jampampu aizdomīgo skatienu pavadītiem, viņiem, šķiet, no tā nebija īsta prieka. Jampampi stūrgalvīgi palika namos, kuros bija apmetušies, taču tagad arī fatomi tajos rosījās nekaunīgāk, padarīdami dzīvi grūti paciešamu. Pamēģini justies omulīgi, ja salonā uz dīvāna zviln caurspī­dīgi rēgi, kas visu laiku urbjas tevī ar tumšiem skatieniem. Neapmierinātība mirāžas pilsētā auga augumā.

Staigādams pa tuksnesi, itin bieži sastapu jampampus, kas, cenzdamies piekust, gāja pārgājienos ap pilsētu. Visi sekoja man ar ziņkāriem skatieniem, kā vēlēdamies būt acu­liecinieki tam brīdim, kad pār mani nāks atklāsme. Domāt tādos apstākļos bija neiespējami. Spiediens kļuva arvien spēcīgāks.

Zīme

Kādu dienu es vairs nejaudāju paciest viņu klātbūtni. Nogriezos no sava ierastā maršruta un aizmuku dažus kilo­metrus tālāk tuksnesī. Apsēdos uz liela akmens, lai izbau­dītu klusumu un paraudzītos apkārt.

Viens nu bija skaidrs: politiskā atbildība nebija manas dzīves aicinājums. Lai pārliecinoši pildītu pilsētas galvas pienākumus, tomēr ir vajadzīga zināma mīlestība uz šo pilsētu, bet es nepavisam nespēju briedināt sevī siltas jūtas pret pusstabilu mirāžu. Tas nebija pa spēkam pat jampam­piem. Viņi gan ietiepīgi turējās pie domas, ka beidzot ir sasnieguši ilgoto mērķi, taču patiesībā trakoti ilgojās pēc tuksneša.

Nepilnu simt metru attālumā no akmens, uz kura es sēdēju, līdzenā vietā slējās neliela klejojošā kāpa. Pēkšņi atskārtu, ka apskaužu šo kāpu — tā bija brīva, tā varēja do­ties tur, kur to pūta vējš. Smiltīs lēkāja saules zaķītis — tas atspoguļojās no kāda stikla priekšmeta. Tuksnesī spogulīgu priekšmetu ir gaužām maz, un manī pamodās ziņkāre. Pie­gājis klāt, izvilku no kāpas pasta pudeli. Rakstu rindas bija pilnīgi izbalējušas un nesalasāmas. Toties man radās doma. Mums bija vajadzīga zīme.

Pēc trim dienām kāds jampamps ieskrēja pilsētā, trakoti satraukts. Viņš bija atradis pasta pudeli un ieradās ar to pie manis, lai es nolasītu vēsti. Jampampi vēl aizvien mani cik necik cienīja.

"Vēstule pudelē?" es izsaucos. "Tā noteikti ir zīme!"

"Zīme! Tā ir zīme!" klaigāja jampampi, kas jau bija sa­pulcējušies man apkārt. Tad saskrēja arī pārējie jampampi; piebiedrojās pat daži fatomi.

Es svinīgi nolasīju vēstījumu. To veidoja četri likumi:

1.  Tev nebūs anagrom Atafā dzīvot!

2.  Ja tu turpretim dzīvo anagrom Atafā, tev būs no tās projām doties, turklāt naski un bez kurnēšanas!

3.  Tev būs turpu iet, kur pilsēta a-riam 'ihcl

4.    Un tev, zināms, būs pampampu godāt!

Tas nu bija tik bezkaunīgi, ka es uzreiz nožēloju, ka esmu uzcepis tik viegli atmaskojamu cedeli. Gaidīju, ka tūliņ sāksies niknas klaigas un mani apmētās ar puvušiem pampampiem.

"Tev nebūs Anagrom Atafā dzīvot!" iesaucās kāds jampamps.

"Ja tu turpretim dzīvo anagrom atafā, tev būs no tās projām doties, turklāt naski un bez kurnē­šanas!" cits auroja.

"Tev bus turpu iet, kur pilsēta a-riam 'ihcl"

vairāki jampampi korī skandēja.

"Un tev, zināms, būs pampampu godāt!" visa karavāna vienā balsī kliedza.