Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Vienīgais, kas nebija skaidrs: kā virpuļviesulī iekāpt, un kā pēc tam tikt no tā laukā? Nu, galu galā varu vismaz paskatīties. Ja šķitīs, ka tas ir pārāk bīstami, tad taču es varu nekāpt iekšā.

Tā nu es nolēmu gaidīt tornado.

VIrpuļviesuli gaidot

īsinādams laiku, aplūkoju mantas, kas kaudzē gulēja ap pieturas stabu. Pērlēm pilnas vāzes. Mučele ar zelta pu­tekļiem. Tīra sudraba bruņas. Zelta biķeris, vēl viens biķe­ris — no perlamutra. Dimantiem rotāti galda piederumi divpadsmit personām. Kas tik vērtīgas dāvanas izliek ceļ­malā tuksneša vidū? Kāpēc meteoroloģiskai parādībai tiek nesti tik dārgi upuri?

Gaidīju stundu.

Tornado nenāca.

Esmu pārāk nepacietīgs, sev sacīju, virpuļviesulis taču nebrāžas garām ik pēc stundas. Apsēdos zemē un nogaidīju vēl trīs stundas.

Tornado nenāca.

Iestājās vakars, nakts, bet gaisā joprojām nebija ne puteklīša. Gaidīju visu nākamo dienu un aiznākamo arī. No garlaicības apkārstījos ar dārglietām un lepni pastai­gājos ap pieturu. Apkaimes kukaiņi un čūskas, uz mani skatīdamies, noteikti smējās locīdamies un neticēja, ka esmu pie pilna prāta. Noņēmu rotaslietas un atkal apsēdos smiltīs.

Nebija manāms ne mazākais viesuļstabs.

Piektajā dienā man apskrējās dūša. Acīmredzot biju paķerts uz muļķi. Tornado pietura, padomājiet tikai! Mani ūdens krājumi tikmēr bija sarukuši uz pusi, un ceļamērķim tuvāk nebiju«cie par solīti. Piecas dienas svelmējošā saulē. Manas smadzenes droši vien bija tā sažuvušas, ka vairs ne­bija lielākas par rozīni. Nolēmu soļot tālāk, citādi zaudēšu arī pēdējās saprāta paliekas. Paņēmu savu pauniņu un de­vos ceļā.

Mana kažoka spalvas sapluinīja viegls pretvējš. Pie ap­vāršņa parādījās mazītiņš putekļu virmulītis.

Tas bija tornado.

Iztālēm virpuļviesulis izskatās itin nekaitīgs, tas atgādina dullu dāmu zeķi, kas ēverģēlīgi danco pa zemi. Taču, lēnī­tēm nākdams arvien tuvāk, tornado sēj bezpalīdzību, nē, vēl trakāk: pilnīgu bezspēcību. Ļoti ātri kļūst skaidrs, ka ir darī­šana ar tādu dabas parādību, kas spēlē vienā līgā ar vulkāna izvirdumiem, pavasara paliem un zemestrīcēm, kuru jauda atbilst desmit ballēm pēc Rihtera skalas. Man tuvojās ne jau šāda tāda gaisa vērpete vai muļķīgs viesulītis, kas spēj braši aizlidināt pa gaisu pārīti kaktusu, kur nu: tas bija visīstākais monstrtornado, 1-A katastrofu kategorijas smagsvara vētra,

kas sekundes laikā varēja izraut no zemes veselas pilsētas vai izstrēbt Tupuču ezera lieluma ūdenstilpi. Jo tuvāk tas nāca, jo skaļāka bija neiedomājamā rēkoņa, likās, tur nāves mokās kliedz tūkstošiem satrakotu bifeļu, lauvu, ziloņu un paviānu. Rēkoņas pamats bija tāds basa tonis, ka trīcēja viss tuksnesis, tik spēcīgs, ka visi kaktusi krita gar zemi jau tad, kad tornado vēl bija desmitiem kilometru attālumā. Kad starp viesuli un mani vairs bija tikai kāds kilometrs, kļuva redzami priekšmeti, kas lidoja tam apkārt kā satelīti un pēc tam nozuda tā rīklē: mājas lieluma klintsbluķi, kaktusi un, goda vārds, pārītis kamedāru.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado pieturas [turp.]: saskaņā ar senu camoniešu paražu, mūžīgā tornado [-» tornado, mūžīgais] maršrutā tiek ierīkoti pie­turvietu stabi. Tie galvenokārt kalpo kā orientieri tiem, kas vēlas pasniegt upurdāvanas virpuļviesulim, kuru neskaitāmi Camonijas iedzīvotāji godina kā dievību. Ļaudis tic, ka mūžīgais tornado ir pār­dabiska dzīva būtne, ko ar šīm veltēm iespējams pielabināt un nodro­šināt vēlmju piepildījumu. Kā jau sākumā minēts, vientiesīgi ceļotāji vai pārgalvīgi dēkaiņi šīs pieturvietas reizēm uzskata par pamudi­nājumu pavizināties ar šo dabas parādību. No visas tiesas, mēdz būt antiņi, kas, riskēdami ar dzīvību, vēlas iekāpt šajā meteoroloģiskajā fenomenā, kurš, iznīcinādams visu savā ceļā, brāžas ar virpuļātrumu 500 kilometru stundā. Prātīgs ceļotājs šos stabus uztvers kā brīdinā­juma zīmi, tā sakot, kā ieteikumu pēc iespējas naskāk kopties prom no šīs vietas.

Bēgt nekad nav par vēlu. Vēl varēju ņemt kājas pār ple­ciem un mukt, pirms torņa…