Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

zonā tas rit ārkārtīgi ātri. Ja kāds ir tik dulns, ka lien tornado gre­dzenā, tad viņš dažos mirkļos kļūst par vairākiem gadsimtiem vecāks.

Viena no vecuma priekšrocībām ir tāda, ka vairs nekas nešķiet trakoti satraucošs, katrā ziņā ne informācija, ko ar nokavēšanos iesniedzis implantēts leksikons. Tagad es vismaz sapratu, kas notiek. Joprojām nesapratu vienīgi to, kāpēc tornado viducī novecošana tomēr notiek, ar ātrumu minūte gadā.

Reizi gadā tornado maina savas centrbēdzes kustības virzienu, un šī virziena maiņa prasa aptuveni minūti, kuras gaitā laika vakuums atkal piepildās ar laiku, un tātad, ja virpuļviesulī uzturētos kāda dzīva būtne [bet tas, kā jau vairākkārt minēts, ir ļoti, ļoti maz ticams, jo ne­viens taču nav tik negudrs, ka līstu virpuļviesulī], tai minūtes ilgumā vajadzētu kļūt vecākai.

Pārstāstīju večiem Naktigalgala sniegto zinātnisko iz­skaidrojumu, ko viņi uzklausīja, mādami ar galvu un cie­nībā purpinādami.

Viņi pabaroja mani ar viegli sagremojamu auzu tumi (viens no mīļākajiem ēdieniem tornado viducī), mēs kopā izdzērām dažas tases tējas, un man izdevās atžirgt tik tālu, ka pat spēju nostāties uz savām ļodzīgajām kājām.

"Šī tagad ir tava māja," viens no večiem ar dāsnu žestu sacīja. "Ja nepatīk, vari sev izvēlēties citu. Lejgalā dažas jo­projām ir brīvas."

"Nāc!" aicināja Balduāns. "Es personiski izrādīšu tev pilsētu."

Tornado

pilsēta

Kā jau sacīts, virpuļviesuļa viducī valda apbrīnojama stabilitāte, un to var cik necik salīdzināt ar mūsdienīgu aviobusu, kas nejauši iekļuvis turbulences zonā. Sienas un pamats zem kājām visu laiku vibrēja, taču tas nebija nekas pārliecīgs, laiku pa laikam bija kāds grūdiens, no kura apgā­zās dažas tējas krūzes un vecīši, bet tas arī viss. Apdullinošā viesuļrēkoņa, ko varēja dzirdēt ārpusē, netika cauri bieza­jam smilšu apvalkam un tornado iekšķumā izklausījās pēc maigām šalkām. Tiesa, varbūt arī mana dzirde vairs nebija tik laba kā agrāk.

Lāgu lāgiem atskanēja briesmīgi brākšķi un žņerkstoņa — droši vien tajos brīžos, kad tornado iegāja līkumā. Tad skraji izbūvētie pakāpieni uzbrauca cits citam virsū, dažas mājas drusciņ palīgojās, taču neviens tam nepievērsa uzmanību.

Šīs kāpnes un namus vecīši paši bija uzbūvējuši no visa, ko viesulī bija iespējams atrast. Ņemot vērā viņu vecumu, tas bija iespaidīgs veikums; taču viņiem šim nolūkam bija atliku likām laika. Būvmeistari bija atsacījušies no visvisā­dām arhitektoniskām cakām un formu pakārtojuši funkcijai. Visi nami izskatījās puslīdz vienādi. Vecumā, kā es atskārtu, ārišķības vairs nešķiet tik svarīgas.

Noliktava

"Te patiešām ir īsta paradīze," man stāstīja viens no trim vecīšiem, kuru sauca Ābramiēls Krā un kurš pārzināja galveno noliktavu. Viņš, kā jau daudzi šejienieši, bija ar karavānu ceļojis pa tuksnesi un tā sastapis virpuļviesuli (sā­kumā biju pieņēmis, ka lielais vairums viesuļa iemītnieku ir tornado pieturu upuri, taču laika gaitā atklājās, ka es biju vienīgais).

Noliktava atradās vienā no garākajām namu rindām vidējā kāpņu laidienā. Tā bija pilna ar visu iespējamo. Produkti, darbarīki, apavi, apģērbi, peldēšanas paklājiņi, sukas, saimniecības lietas — kaut kas līdzīgs lielveikalam, kurā viss bija izvietots saskaņā ar sistēmu, ko pārzināja tikai Ābramiēls.

"Tjā, kājas mums ir druscītiņ ļodzīgākas nekā agrāk un redzam mēs maķenīt sliktāk, bet te jau arī nav nekā daudz, ko redzēt!" Ābramiēls visur spēja saskatīt ko labu. "Tā iz­nāk, ka viss ir līdzsvarā. Labākais ir tas, ka ne par ko neva­jag raizēties. Un mums te nav jāstrādā, ja negribas. Pilnīgs miers. Ar vists vajadzīgo mūs apgādā tornado un vēl ar uz­viju. Ļaudis tajās pieturās saliek vistrakākās lietas! Paskaties pats: baltā vaļa kaviārs! Lakstīgalu mēlītes želejā! Vienradža gulašs! Citur kaut ko tādu var dabūt tikai smalkākajos resto­rānos. Mums te ir vesela zemnieku sēta: vistas, pīles, cūkas un govis!

Pat vissvaigākie produkti nebojājas, jo te taču nekas ne­noveco. Tas, zināms, attiecas arī uz lietām, kas viesulī ielido pa to augšējo caurumu, nevis cauri sienām. Skaties, šī piena pudele te iepeldēja pirms diviem gadiem. Joprojām garšo kā tikko slaukts!

Ļautiņi tur, ārā, tornado uzskata par dievu vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņi bieži kājo lielus gabalus, lai pasniegtu tam savus upurus, un tā viņi dara jau gadu simteņiem. Pat ķēniņiem ir tāds pienākums, spriežot pēc tā, cik zelta un dārglietu te reizēm iepeld. Kad tornado atkal kaut ko iesūc, mēs vienkārši nolienam savās mājiņās un nogaidām, līdz tas svētības lietus mitējas. No tiesas ir jāuzmanās, pēdējā gada laikā divus no mums bezmaz nosita kamedāri. Es pats vien­reiz dabūju pa galvu ar bazūni, pēc tam veselu mēnesi viss rādījās tikai melns vai balts. Lielākā daļa mantu sakrīt tur, lejā, piltuvē, bet šis tas paliek uz kāpnēm. Tad mēs pievācam

visu, kas mums ir vajadzīgs. Šis tas vienkārši nav lietojams. Pērngad trīs reizes pēc kārtas lija smailīšu airi. Klau, varbūt tev vajag pāris simtus smailīšu airu?"