Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Jūs droši vien domājat, cik aplam grūti samierināties ar to, ka tu pēkšņi vienā dienā esi kļuvis par astoņdesmit ga­diem vecāks, bet tā nemaz nav. Patiesībā pierast var ļoti ātri, trijās četrās dienās: visticamāk, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā ir, un viss, tur nekas nav darāms. Vispār jau tas nav nekas briesmīgs, jā, viss notiek mazliet lēnāk un, pirms rīkojies, tu rūpīgāk apdomā galu.

Un visviens, tornado pilsētā nekas varens un iespaidīgs nenotika. Saprotams, uzturēties uz kāpnēm nekad nebija pilnīgi droši, jo kuru katru brīdi kaut kas varēja ievirpuļot. Tādēļ mēs staigājām apkārt tikai tad, kad citādi nevarēja. Lielākoties vecie vīri sēdēja savos namiņos un nodevās va­ļaspriekiem. Es biju sadraudzējies ar Balduānu Beobābu, to pašu, kurš pirmais mani ieraudzīja uz kāpnēm. Vismaz reizi dienā iegriezos pie viņa papļāpāt. Mēs stāstījām viens otram savus dzīvesstāstus.

Balduāna

stāsts

Vienudien Balduāns man pastāstīja, kā viņš bija nokļuvis tornado:

"Zināms, tā bija jaunības vieglprātība. Es jau vienmēr biju diezgan pārgalvīgs, taču tā iedoma par glābējzauru bija pati negudrākā, tagad es to redzu pavisam skaidri."

Izdzirdis vārdu "glābējzaurs", es saspicēju ausis.

"Biju dzirdējis, ka vienmēr, lai cik tas būtu bīstami, kāds no šiem zauriem tevi pēdējā brīdī izglābs. Man sagribējās to pārbaudīt. Biju ar smailīti nobraucis pa Žirtīnes ūdens­kritumu, uz labu laimi bradājis pa Dullas Kapiņpurviem,

ielēcis Lohupē palu laikā — un tiešām, ik reizi kāds no tiem vecajiem putniem bija klāt un pašā pēdējā brīdī mani izpestīja."

Es domāju par to gadu, kad biju lidojis kopā ar Maku. Toreiz bieži biju sev vaicājis, kā vispār ļautiņi var iekulties tādās briesmās.

"Kļuvu arvien pārdrošāks, jo pilnībā paļāvos uz zau­riem," Balduāns stāstīja tālāk. "Galu galā tas jau aizgāja tik tālu, ka es bez drošināšanas virves nolēcu no Dēmonu klints."

"Dēmonu klints?" Es no jauna saspicēju ausis.

"Daudz nedomādams, ņēmu un ielēcu bezdibenī. Tikai tad, kad piecsimt kritiena metru jau bija aiz muguras, man ienāca prātā, ka todien ir pagalam slikta redzamība, bieza migla un smīlājošs lietus, ļoti nelabvēlīgi priekšnosacījumi, ja tu vēlies, lai tevi pamana glābējzaurs. Kad biju kritis kilo­metru, man pirmo reizi uzmācās nožēla: un kas notiks, ja neviens tomēr neatsteigsies?

Dēmonu klints pakājē plešas stikla šķēpu mežs — metru garas kristāla smailes, asas kā natiftofu dunči. Taču, pat ja tur būtu bijusi gulta ar mīkstu matraci, krizdams no šāda augstuma, es tik un tā nepaliktu dzīvs.

Kādu brīdi man izdevās šīs nepatīkamās domas atvairīt, taču pēc divus kilometrus ilga kritiena nelikties zinis par pterodaktilu prombūtni kļuva arvien grūtāk. Vēl puskilo­metrs, un es nositīšos, tādēļ būtu ļoti apsveicami, ja tagad beidzot pavīdētu pterodaktila ēna, kaut vai tālumā. Taču nekas tamlīdzīgs nebija manāms.

Krītot pēdējos simt metrus, nācu pie slēdziena, ka tik sliktas redzamības apstākļos lēkt no Dēmonu klints ir paga­lam neprofesionāli. Nejaukie putni joprojām nerādījās; ļoti iespējams, tā bija zīme, ka mans lēmums lēkt bez izpletņa varbūt tomēr nav bijis labi pārdomāts. No otras puses, lielas

jēgas no izpletņa tik un tā nebūtu, ja nu tikai lēnāka uzduršanās uz iesma.

Desmit metru pirms nosišanās es secināju, ka lēkt no klints pilnīgi noteikti bija kļūda. Es sevi briesmīgi paļāju, lādēju savu neapdomību un spīvi nosodīju aklo paļaušanos uz glābējzauriem.

Tiešām biju maldījies, tas nu bija skaidrs. Metru pirms uzduršanās garā stikla šķēpā pār mani nāca viena no lielā­kajām atklāsmēm manā mūžā: es esmu pilnīgs idiots. Piec­desmit centimetrus pirms nosišanās es prātā pasvītroju šo atziņu ar divām treknām, sarkanām līnijām. Desmit centi­metrus pirms nāves no biezās miglas iztraucās glābējzaurs, sagrāba mani aiz čupra un uznesa atpakaļ Dēmonu klintī, kur sadeva man pamatīgu sutu. Vēl nekad nebiju izjutis tik lielu kaunu, bet man taču dzīvē jau bija gadījies dzirdēt dažu labu glābējzaura sprediķi.

Puis, tas putns tiešām prata cilvēku nosvētīt! Visdīvai­nākais bija tas, ka viņam uz muguras sēdēja lācītis. Ne tāds baltais lācis kā tu. Tā lāča kažoks bija zils."

'ecs paziņa

Tagad tas bija skaidrāks par skaidru: Balduāns stāstīja par vienu no neskaitāmajām glābšanas akcijām, kurās es biju Deus X Machina navigators. Atcerējos, cik trakoti bieza todien bija migla, cik nelāga redzamība un kā Maks līdz pē­dējam metram tielējās un negribēja lidot. Tas bija navigācijas mākslas šedevrs, gandrīz dubults aklais lidojums smīlājošā lietū. Atcerējos arī nokaunināto jaunekli, kuru mēs nosēdi­nājām uz Dēmonu klints.

Es toreiz biju palīdzējis izglābt Balduāna dzīvi.

Kad viņam pastāstīju, ka tas zilais lācītis tomēr biju es, bija lielas asaras un apkampšanās. Balduāns raudāja tāpēc, ka bija sastapies ar savu glābēju, es — tāpēc, ka biju atcerē­jies savu laimīgo jaunību, kas tagad bija uz visiem laikiem palikusi pagātnē. Tad mēs apraudājām to, ka mums abiem

bija jāraud. Pēc kāda laika mums tomēr izdevās nomierinā­ties, un Balduāns elsodams stāstīja tālāk: