Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Lai cik tas arī būtu muļķīgi, šis atgadījums tik ļoti no­stiprināja manu paļāvību uz glābējzauriem, ka es riskēju arvien neprātīgāk. Mucā ielaidos Votāna rētas atvarā, no gaisa balona ielēcu aktīvā vulkānā. Visas jūras man bija līdz ceļiem. Un vienmēr viss beidzās labi, vienmēr pēdējā brīdī klāt bija kāds pterodaktils.

Līdz vienu dienu man ienāca prātā stāties pretim tor­nado. Areče, te nu es esmu. Neviens putns neparādījās. Arī ne pašā pēdējā brīdī."

Ko te lai saka, mēs tomēr nevarējām būt visur.

Vecie vīri, katrs pēc savām nosliecēm, bija izkopuši da­žādus vaļaspriekus, kas lielākoties bija saistīti ar mantību, kas virpuļoja apkārt pa tornado. Viendien tas bija aprijis veselu bibliotēku, un viens no pilsētniekiem vārdā Gnoti Bem-Jufuss uzņēmās pienākumu izķibināt grāmatas no sanesām, kā arī sakārtot, ierakstīt katalogā un izsniegt. Citi specializējās samta spilvenu, durvju kliņķu vai saulessargu vākšanā. Visi čakli rosījās, savstarpēji mainīdamies, kaut ko mangodami vai notirgodami. Lielākais sabiedriskās dzīves notikums virpuļviesulī tādēļ bija regulārais utenis, kurā katrs savus krāmus varēja izlikt uz sliekšņa un notirgot.

Tornado dārgumi

"Krāmi" — tas varbūt ir pārāk nicīgi sacīts, jo maiņai piedāvātie priekšmeti bieži bija neiedomājami vērtīgi. Uz sliekšņiem gulēja noslīpēti briljanti biljarda bumbu lielumā, zeltlietas, veselas dārgumu lādes, līdz malām pilnas ar sudraba monētām un pērļu virtenēm, ziloņkaula ķemmes, zābaku kalpiņi no platīna, neplīstoša tupučstikla servīzes, vulkāniska kristāla pelnutrauki, lādītes ar mazītiņiem zelta

stienīšiem un mucas ar naudu, daiļi kaldināti gredzeni un aproces no dažnedažādiem dārgmetāliem, šķirstiņi ar ru­bīniem un smaragdiem, scepteri un kroņi, ar dimantiem inkrustētas kafijas karotītes un skaisti grebtas virtuves liek­šķeres no augstspiedienā sapresētiem meteorītu putekļiem.

To visu tornado laika gaitā bija parāvis sev līdzi. Tomēr te, iekšā, tieši šīs smalkās un dārgās lietas bija viszemākajā vērtē, turpretim, teiksim, dažas nesaplīsušas svaigas olas vai patiešām mīksta tualetes papīra rullītis tika uzskatīts par neiedomājamu luksusu. Naudai, zeltam un dimantiem virpuļviesulī nebija nozīmes.

Un tomēr es sāku kolekcionēt šos dārgumus: utenī ķēru un grābu senatnīgas zelta monētas, briljanta diadēmas, augstmaņu kroņus, greznus traukus un sudraba servīzes, mājās krāvu kaudzēs zelta stieņus un pagultē glabāju lie­lus maisus ar pērlēm. Pēc dažām nedēļām mans pieticīgais miteklis izskatījās kā dārgumu ala no tūkstoš un vienas nakts pasakām. Staigāju, ievīstījies dārgos zīda audumos un sermuļādās, jau brokastlaikā liku galvā kalīfa kroni un grozījos gar durvju priekšu, apkāries ar mirdzošām dārg­lietām. Ikkatrā utenī es kaulējos par dārgumiem, ķīniešu zīda baķiem, zelta vāzēm, platīna biķeriem, maisiem ar zelta naudu, sudraba spaiņiem, kas bija līdz malām pilni ar neslī­pētiem dimantiem: man nebija un nebija gana.

Mājās jau vairs nebija, kur kāju spert, guļot man sānos dūrās ķēniņu kroņu žuburi, kurus vietas trūkuma dēļ biju sakrāvis gultā. Ar grūtībām spraucos starp visiem šiem greznuma priekšmetiem, kas grēdojās malu malās, bridu pa dimantiem un pērlēm, kas klāja grīdu vairāku plaukstu tiesu biezā kārtā; lai no gultas tiktu pie galda, es rāpos pāri piekrautām dārgumu lādēm.

Pretstatā visai šai pārpilnībai man mājās mūždien nebija kafijas, cukura, auzu tumes un medusūdens, visu to vien-

kāršo lietu, bez kurām ikdienā bija grūti iztikt, taču es tās allažiņ iemainīju pret dārgumiem. Ieturēju stingru diētu, ko galvenokārt veidoja ūdens un pārtikas atkritumi, kurus rei­zumis izdevās atrast izgāztuvē.

Kādu rītu Balduāns atnāca pie manis uz brokastīm. Viņš rādīja bažīgu vaigu. Es jau biju pieradis pie tā, ka viņš vienādvien ir nelāgā omā, un par to īpaši nelikos zinis. Pa­sniedzu viņam tasi kartupeļu tējas — virumu, ko biju izgud­rojis tādēļ, ka man nekad nebija kafijas: tas bija apgrauzdētu kartupeļu mizu uzlējums. Klāt pienācās dažas grauzdētas kartupeļu mizas. Uzmetu plecos sermuliņa mantiju ar ru­bīna pogām, ftzliku galvā savu mīļāko kroni un pa dārgu­miem aizbridu pie virtuves galda, lai sēstos pakavēt Balduānam laiku.

"Viesulī par tevi runā," viņš bilda, nogaršojis malciņu kartupeļu kafijas un ar riebumu nolicis smaragdiem rotāto zelta krūzi.

"Ak tā? Un ko tad saka?" Mani pārņēma ziņkārība, un es pastūmu malā dažus zelta maisus, kas stāvēja uz galda un traucēja saskatīt Balduānu. Droši vien visi mani apskauž dārgumu dēļ.

"To nevar nedzirdēt, augu dienu džinkst ausīs. Visi par tevi smejas."

Hs iztīrīju no ausīm šķipsnu zelta putekļu — laikam biju pārklausījies. Neticami īsā laika sprīdī biju kļuvis par tor­nado pilsētas turīgāko iemītnieku. Man piederēja natiftofu kroņa dārgakmeņi. Es kontrolēju visas tornado zelta un platīna rezerves. Kas te smieklīgs?