Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tātad šī vecā plānprātiņa dēļ jampampi gadu simte­ņiem klejo pa tuksnesi. Viņa dēļ es biju saņēmis ciet fa­tamorgānu. Viņa dēļ mēs bijām iedzinuši fatomos bailes un šausmas. Sacīsim, kā ir: tieši viņš bija vainīgs pie tā, ka es tagad sēžu šajā tornado: ja jampampi nebūtu ņēmuši nopietni šo pudeļvēstuli, mēs nemūžam nebūtu atraduši

Anagromatafu un es nemūžam nenonāktu šīs tornado pil­sētas tuvumā.

Biju satriekts līdz sirds dziļumiem. Šis vecis ne tikai bija iemānījis mani tornado, bet vēl arī atņēmis pēdējo cerību izkļūt brīvībā. Iemetu pudeles bedrē, lai guļ pie citām dra­zām.

Nolēmu krasi mainīt savu dzīvi. Nebija jēgas sapņot par bēgšanu no virpuļviesula, man nebija ne mazāko izredžu izkļūt brīvībā. Vajadzēja vien samierināties ar likteni, kā jau to bija izdarījuši visi pārējie.

Zināju, ka lielais vairums cenšas saldināt gūstniecību, atrodot sev kādu nodarbošanos: vai nu pastāvīgu darbu, teiksim, galvenās noliktavas uzturēšanu kārtībā, vai va­ļasprieku, lielākoties — kaut kā vākšanu. Vienam te bija iespaidīga dakstiņu kolekcija, otrs krāja krēslu kājas, trešais senlaicīgas kafijas pupiņas: kas nu kuram tuvāks. Es ilgi lauzīju galvu, ko man krāt. Mācīdamies no kaunpilnās epi­zodes ar zeltu un platīnu, nolēmu pievērsties nevis materiā­liem, bet ideāliem dārgumiem, kuriem turklāt ir sabiedriska vērtība.

Tornado

hronika

Es krāšu stāstus. Būšu tornado hronists un pierakstīšu visu tā iemītnieku stāstus. Noliktavā pagādāju biezu burt­nīcu, labi daudz zīmuļu, asināmo un dzēšgumiju.

Tad sāku iztaujāt virpuļviesula iemītniekus, lūgdams, lai tie man pastāsta par savu dzīvi.

Sākumā vecie to uztvēra ar lielām aizdomām. Nevienam valoda neraisījās, acīmredzot katram bija kas slēpjams. Tomēr pēc kāda laika viņiem šī doma iepatikās, vecos atmaidzināja tas, ka viņi ir tādi svarīgi vīri, viņi uzskatīja par

goda lietu palauzīt galvu un aizpildīt caurumus atmiņās, un pēdīgi viņi kļuva visnotaļ runātīgi.

Tā atklājās, ka gandrīz visiem sirdsapziņa nav tīra. Viņi bija melojuši par savu ierašanos tornado. Lielais vairums sākumā cēla priekšā to stāstiņu par karavānu, kuru tuksnesī pārsteigusi vētra, taču galu galā, cītīgi iztincināti, viņi pa­rasti pateica taisnību. īstais iemesls, kādēļ viņi tagad nīka virpuļviesulī, gandrīz visiem bija viens un tas pats: viņi bija varen braši ieradušies tornado pieturās un gribējuši pavizi­nāties ar viesuli — aiz dēku kāres vai jaunības pārgalvības.

Tādai ģeķībai bija vairāki gluži saprotami iemesli, taču galvenais bija^tāds, ka visi tornado iedzīvotāji (vienīgais iz­ņēmums biju es) bija cilvēki.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Cilvēki: runājošo zīdītāju ģints pārstāvji, stāvus staigājoši, ar mērenām prāta spējām apveltīti [tikai vienas smadzenes] īkšķaiņi. Cilvēkiem ir divas rokas, divas kājas, viena galva, taču tiem nepiemīt nekādas maģiskas, eidētiskas vai telepātiskas spējas; tādēļ Camonijā tie ir uzskatāmi par ūnikumu.

Pēc ķīviņiem par mantošanas kārtību Camonijā cilvēki tika pilnībā izraidīti no -» Atlantidas, pārējā Camonijas teritorijā tie tagad sasto­pami tikai nelielos baros lauku ciemos vai kā atsevišķi eksemplāri; pārējie šīs sugas īpatņi spaidu kārtā pārcēlušies uz citiem kontinen­tiem — Āfriku, Austrāliju vai Ihollu.

Nedaudzie cilvēki, kas vēl dzīvoja Camonijā, bija vis­rūdītākie dēkaiņi; galu galā, lai mitinātos kontinentā, kuru pārsvarā apdzīvo koboldi, troļļi, jetiji, suņabuki un visvisādi gari, ir vajadzīga zināma drosme.

Un šī neizdeldējamā gatavība riskēt tad ari bija lielo vai­rumu atvedusi še, tornado pilsētā.

Patiesie dzīvesstāsti bija daudz interesantāki un tajos bija piedzīvojumu atliku likām. Visi šie vārgie vecīši savu­laik bija Camonijas lielākie drošsirži. Tie stāstīja par tādām neprātībām, ka mati slējās stāvus; labprāt to stāstus pārstās­tītu, bet tam vajadzētu atsevišķu grāmatu, tādēļ es vienīgi mēģināšu radīt zināmu priekšstatu par šiem dzīvesstās­tiem un jums uzrakstīšu trīs, kas uz mani atstāja vislielāko iespaidu.

1.    īsons Bro — nāves negribētais

Kādu dienu īsons Bro nolēma, ka grib mirt. Viņam nebija iestājies dzīves apnikums, nebija noticis arī nekas briesmīgi slikts vai radušās nepārvaramas grūtības, nē, tieši otrādi — vispār viņš dzīvoja ar labpatiku, bija jauns, vesels un pārpilns plānu. Viņš vienkārši nosprieda, ka derētu pēc iespējas ātrāk nodarīt tādu lietu kā miršana — kas, pēc viņa domām, bija dzīves nepatīkamākā daļa, — lai pēc tam mie­rīgi dzīvotu tālāk un nevajadzētu visu laiku paturēt prātā, ka reiz būs jāmirst. Viņš bija pārliecināts, ka nomiris viņš gan jau kaut kā atradīs ceļu atpakaļ uz dzīvi.

īsons dzīvoja Plūdoņos, vienā no niedrāju ciemiem, tādēļ nebija grūti saplēsties ar purvā dzīvojošajām kūdras raga­nām, kas ar savām dziesmām aizveda ceļagājējus pa maldu takām, un viņi pēc tam mira mokošā nāvē, noslīkdami purva akacī. Tā nu arī īsons braši ļāvās burvju dziesmām, iesoļoja purvā un pienācīgi nogrima akacī.

Bet viņš nenoslīka.