Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kādudien tornado mainīja centrbēdzes virzienu. Pēkšņi tas kļuva pilnīgi nekustīgs. Brākšķoņa un žņerkstoņa ap­klusa. Vecie tikai uz brīdi pacēla galvu, bet tad devās tālāk savās dienišķajās gaitās, turpretim es kļuvu ļoti vērīgs, jo kaut ko tādu pieredzēju pirmoreiz. Taisnību sakot, nekas nenotika, un tad atkal sākās žņerkstoņa un brākšķoņa. Ap­tuveni minūti bija valdījis pilnīgs klusums.

Tornado, mūžīgais [turp.]: kad tornado maina griešanās virzienu [un laika vakuums uz brītiņu piepildās ar laiku], var just, ka viesulis ir pilnīgi nekustīgs. Tas ir vienīgais brīdis, kad — pieņemot, ka tor­nado iekšķumā kāds atrodas [bet tas, kā jau, šķiet, tika norādīts, var būt iespējams tikai tādā gadījumā, ja radības prāta spēju koeficients ir tāds pats kā sliekai], — varētu ar relatīvi nelielu risku mēģināt izkļūt no tornado. Ir tieši minūte laika izrakties cauri tornado apval­kam un mesties bēgšus. Šajā minūtē laika masas smaguma centrs tornado apvalkā mainās, un 60 sekundes laiks rit atsprākleniski ar divkāršu ātrumu. Tas nozīmē, ka, šajā mirklī rokoties cauri apvalkam,

novecošanās, kas ir notikusi, ienākot tornado, notiek atgriezeniski. Tomēr šis ir tikai tīri teorētisks pieņēmums, kas nav apstiprināts ne­vienā eksperimentā.

Kolīdz Naktigalgala paziņojums manā prātā bija izska­nējis, tornado no jauna sāka griezties. Naktigalgals kārtējo reizi bija pacenties. Ja viņš man to būtu paziņojis kaut dažas minūtes agrāk, es taču varētu izlauzties no tornado! Pēc gada tāda iespēja būs vēlreiz, bet kā lai es zinu, kad būs pa­gājis gads? Biju šausmīgi nikns uz Naktigalgalu.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Camonijas gads: Camonijas standarta gadā ir tieši par vienu dienu mazāk nekā gados, kas norit uz citiem kontinentiem. Lielā di­mensiju caurumu blīvuma dēļ Camonijā laiks rit mazliet ātrāk, diezgan precīzi sakot — par divdesmit četrām stundām ātrāk. Tas nozīmē, ka Camonijas gadā ir tieši 364 dienas jeb 8736 stundas, jeb 524 160 mi­nūšu, jeb, pavisam precīzi, 31 449 600 sekunžu.

Ā, ak tad Camonijas gadā ir tieši 31 449 600 sekunžu, loti interesanti! Šīs mūžīgās nejēdzīgās vai par vēlu piegādātās ziņas man tiešām sāka krist uz nerviem. Es būtu gatavs atdot puskaraļvalsti, lai to visu beidzot izmestu no galvas. Tagad zināju, cik sekunžu gadā ir kontinentā, kuru es, starp citu, arī šī paša leksikona vainas dēļ vairs nekad neredzēšu!

Paga.

Camonijas gadā ir tieši 31 449 600 sekunžu…

31 449 600 sekunžu līdz nākamajai reizei, kad tornado apstāsies. Aptuveni trīs minūtes kopš tā apstāšanās jau bija pagājušas, trijās minūtēs ir 180 sekunžu, tātad, ē…

31 449 600 sekunžu -180 sekunžu

= 31449 420 sekunžu

Tagad vajadzēja tikai skaitīt sekundes atsprākleniski, tā es varēšu precīzi aprēķināt, kad notiks nākamā tornado apstāšanās!

31 449 419… 31 449 418… 31 449 417 sekunžu…

Vienīgā ķeza bija tāda, ka es tagad veselu gadu nedrīk­stēju apstāties, man vajadzēja nepārtraukti un atsprākleniski skaitīt sekundes. Tas prasīja neiedomājamu prāta piepūli. Vajadzēja reizē skaitīt un domāt.

31 449 395… 31 449 394… 31 449 393 sekundes…

Vai tas vispār ir iespējams? Galu galā man tur pa vidu ir arī jāguļ. Neviens nevar aizmidzis gulēt un reizē skaitīt atsprākleniski, tas nav iespējams. Paga — varētu skaitīt ar kādu uz maiņām. Kamēr es gulēšu, lai Balduāns skaita tālāk. Parasti uz viņu var paļauties.

31 449 355… 31 449 354… 31 449 353…

Skaitīt un reizē domāt — tas acīmredzot bija iespējams, bet vai var skaitīt un reizē runāt? Pamēģināsim ar Fredas mīļāko pantiņu:

Tupuču kalni (31 449 328) ir milzīgi augsti (31 449 327)

Tupuču kalnos (31 449 326) tu dzīvo un plauksti (31 449 325)

Tupučkalnos (31 449 324) plašums tāds (31 449 323)

Mana balss tajos (31 449 322) skan: ak, nāc (31 449 321)

Hm, tas man izdevās spoži. Nomeimuroju lejā uz tējnīcu un steigšus pavēstīju Balduānam sensacionālos jaunumus:

"Sveiks Bal (31 449 111) duan, es sapra (31 449 no) tu, kā (31 449 109) var tikt (31 449 108) laukā (31 449 107) no tor (31 449 106) nado!"

Un uz priekšu tādā pašā garā. Skaitīdams atsprākleniski, es viņam izstāstīju savu plānu. Balduāns nebija pārāk lielā sajūsmā. Doma, ka vajadzēs atmuguriski skaitīt pusi gada sekunžu, viņam nešķita diez cik spoža.

"Tā ir mū (31 449 056) su vienī (31 449 055) gā iespē (31 449 054) ja! Citā (31 449 053) di mēs ne (31 449 052) kādi neva (31 449 051) ram zi (31 449 050) nāt, kad (31 449 049) būs īs (31 449 048) tais brī (31 449 047) dis!"

Es runāju tā, it kā mani mocītu ciparžagas.

Balduāns negribīgi piekrita.

31 449 023… 31 449 022… 31 449 021…