Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Mēs kādu brīdi spriedām, kurš uzņemsies gādību par mazuli, un galu galā uzticējām viņu Foncotāram, un tas tra­koti priecājās. Tā Votāna dzīve vēlreiz sākās no sākuma.

Balduāns aizsoļoja uz Būhtingu, jo tur dzīvoja kāda mei­tene, kuru viņš tomēr vēlējās reiz noskūpstīt.

Uz Atlantīdu neviens negribēja doties, tāpēc ka tur cilvēki nebija gaidīti viesi. Balduāns uzzīmēja man nelielu karti, lai es zinātu, kā tur visātrāk nonākt. Parasti Atlantīdā ierodas pa jūru vai pa gaisu, jo šī pilsēta atrodas uz nepie­ejamo Pirīta kalnu ieskautas zemes strēles, taču Balduāns zināja taisnāku ceļu. Otra tik neparasta taisnākā ceļa droši vien nebija visā Camonijā. Nē, labāk sacīsim tā: ja pastāvētu kaut kas līdzīgs neparastu taisnāko ceļu hitparādei, tad šis noteikti ieņemtu pirmo vietu.

Trīs dienas braši soļojis, es nonācu pie Saldā tuksneša pēdējām kāpām. Vēl reizīti atskatījos uz balto cukura jūru un to dzīvi, ko biju šai saldmē nodzīvojis. Klusībā novēlēju daudz laimes jampampiem, fatomiem, tornado iemītnie­kiem un bijušajiem tornado iemītniekiem. Tad uzrāpos pē­dējā kāpā.

Kad biju uzķepurojies tās korē, manā priekšā atradās viens no satriecošākajiem Camonijas skatiem: divu, varbūt triju kilometru attālumā slējās viena no zilimelnajām pirīta

kristālu grēdām. Šie kalni alpīnismam galīgi nav piemē­roti — visas to virsmas ir tik gludas, ka pa tiem rāpties varētu ja nu vienīgi ar piesūcekņiem, un to šķautnes ir tik asas, ka varētu pārcirst uz pusēm ziloni. Taču brīnumainā­kais bija kas cits: kalnu grēdas vidū bija milzīga plaisa, un šajā plaisā atradās galva.

Galva, kuras caurmērs bija apmēram divdesmit kilometru.

.

11. Mana dzīve lielajā galvā

Balduāns Beobābs man visu bija paskaidrojis. "Tā ir bol-loga galva/' viņš teica. "Bollogi ir…"

"Es zinu, kas ir bollogi."

"Tad tu droši vien zini arī to, ka reizēm viņi noliek galvu. Par šo galvu ļaudis stāsta, ka viens to šeit nolicis pirms vai­rākiem gadu tūkstošiem. Pēc tam viņš devies meklēt."

"Meklēt? Ko?"

"Nu, savu galvu. Bollogi, vai zini, nav pārāk gudri."

"Es zinu."

"Āreče, un tā nu tas ķirbis tur guļ. Un aizšķērso vienīgo ceļu uz Atlantīdu."

"Varētu pamēģināt pārrāpties pāri."

"Tajā paurī dzīvo tūkstošiem bollogblusu. Tu zini, kas ir bollogblusas?"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Bollogblusa: no visiem Camonijas milzu asinssūcējiem kukai­ņiem bollogblusas nenoliedzami ir pašas lielākās. Tās mēdz būt pat sešus metrus garas un reizumis sver pat piecpadsmit centneru. Bollogblusām nav spārnu, tām ir sāniski saplacināts ķermenis ar spēcīgām, lēkšanai teicami piemērotām kājām. Uz bollogblusas galvas ir divi gari taustekļi laupījuma samanīšanai, zem tām — sarveida augšžokļi, kuros attīstījušies pamatīgi zāģveida zobi, kā arī dūrējaparāts upura sagrābšanai un izsūkšanai. Tās pārsvarā uzturas noliktu bolloga galvu biezajā apmatojumā un lielākoties barojas ar kalnu dzīvnieciņiem un neapdomīgiem alpīnistiem.

"Es zinu, kas ir bollogblusas."

"Labi," atsaucās Balduāns. "Tomēr ir vēl viens cits ceļš."

"Un tas būtu?"

"Pavisam nedaudzi ir uzdrīkstējušies tajā doties. Un ne­viens nezina, vai kāds no viņiem ir dzīvs izkļuvis laukā."

"Kas tas ir par ceļu?"

"Šis ceļš ved cauri bolloga galvai. Pa vienu ausi iekšā un pa otru atkal laukā. Zināms, par to var runāt tikai tādā ga­dījumā, ja izdodas iekļūt bolloga ausī, ja pirms tam tevi nav aprijušas blusas. Taču runā, ka matu galos blusas parasti nemēdzot sēdēt. Lielais vairums tup pakausī un pārtiek no klinšu ērgļiem un pirīta klijām. Vismaz kādreiz tā bija. Kopš tiem laikiem pagājuši trakoti daudzi gadi."

"Tas ir, tu gribi sacīt, ka bolloga galvai var iziet cauri?"

"Tā ļaudis runā. Man bija brālēns, kura krusttēva vectēvs it kā esot pazinis kādu, kura māsai no mātes puses esot bijis draugs, kas laikam mēģinājis to izdarīt."

"Un? Kā tas beidzās?"

"To neviens nezina. Varbūt viņš nozuda kaut kur Atlantīdā."

Es ilgi nedomāju.

"Man ir zināma pieredze ar labirintiem. Lai notiek, es mēģināšu."

Balduāns ilgi raudzījās manī.

"Ir tikai viena neliela liksta…"

"Un proti?"

Viņš pieklusināja balsi un sāka man čukstēt ausī:

"Ļaudis runā, ka tā galva esot galīgi traka…"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Lielā galva: daudzas camoniešu teikas vienprātīgi stāsta, ka sen­dienās, kad kontinents vēl bija tikko radies, to apdzīvoja bollogi, kas augumā daudzkārt pārspēja savus mūsdienu radagabalus. Taustāmā­