Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

kais aizvēsturisku milzu bollogu eksistences pierādījums irtā sauktā Lielā galva Camonijas Pirīta kalnu austrumu daļā. Ļaudis prāto, ka viens no šiem milzīgajiem aizvēsturiskajiem bollogiem ir ielicis savu galvu kalnu dziļākajā aizā, bet pats devies to meklēt. Bolloga galva ir apmēram 25 kilometrus augsta un aptuveni tikpat plata. To pār­svarā klāj biezi, pinkaini mati, kas vēl aizvien aug, augšanas ātrums ir aptuveni 20 metru gadā. Bolloga galvas apmatojumā dzīvo ne­skaitāmi sīki kukaiņi, ģemzes un ligzdojoši putni, kā arī briesmīgās bollogblusas.

Ir pieņemts uzskatīt, ka galvas iekšienē atrodas smadzenes, kas ir aptuveni 21 kubikmetru lielas. Nedz smadzeņu apkārtmērs, nedz svars gan neko nepasaka par to saimnieka prāta spējām. Ziloņa %

smadzenes sver vidēji 5400 gramu, turpretim eidēta smadzeņu svars ir tieši pusmārciņa. Varētu pat sacīt, jo lielāks ir dzīvas būtnes domāšanas orgāns, jo mazākas ir tā prāta spējas. Lielākās smadze­nēs to daļas atrodas tālāk cita no citas, tādējādi tās vairs nejaudā savstarpēji saprasties. Tādēļ labāk nevis lielas smadzenes, bet gan mazas, toties vairākas un teicami savienotas savā starpā. Ir izteikts minējums, ka lielā bolloga galva nav mirusi, bet guļ ciešā miegā, jo reižu reizumis tā it kā izdveš kaut ko nesaprotamu un dažkārt arī krāc.

Dzīvais

kalns

Uzkāpšana ausī nebija grūta, drīzāk vienkārši nepatī­kama. Ja visiem kalniem būtu mati, alpīnisms pārvērstos par tīro bērnu spēlīti. Es jebkurā brīdī varēju pieturēties, mati bija stipri un izturīgi kā tauvas, pa tiem rāpties bija nudien ērti. Nepatīkamākā bija netīrā ērkuļa smirdoņa — galu galā šie mati savā nodabā auga jau gadu tūkstošiem un neviens tos nebija mazgājis — un lipīgā taukainība, kā arī vispār tā dīvainā sajūta, ka tu rāpies pa galvu. Vienīgi no blaug­znām vajadzēja uzmanīties. Bolloga blaugznas ir tik lielas kā zupas šķīvji, sver apmēram kilogramu gabalā, un tāda pamatīga blaugznu lavīna, nākdama lejā, alpīnistu viegli va­rētu noraut dziļumos.

Blaugznas klāja matus kā jumta kārniņi; aplami paraujot aiz mata, vienā rāvienā nogāztos simtām. Pār mani divas reizes nogruva tādas blaugznu lavīnas, pirmajā piegājienā es vēl paguvu paslēpties apakš taukainas šķipsnas, bet otrā aizgāja garām nieka pāris metru attālumā. Tomēr kāpšana veicās labi, laiciņš bija lielisks, nekustējās ne lapiņa, un arī lietus nebija gaidāms. Nepilnā stundā biju pieveicis divas trešdaļas ceļa un tad uz brīdi apstājos uz bezcerīgi sapinkā­jušos bollogmatu kušķa.

Atvilcis elpu, ar jauniem spēkiem rāpos tālāk. Vairs tikai daždesmit metru virs manis bija bolloga auss ļipiņa: milzīga miesas pārkare. Uzņēmu kursu tai garām, lai no sāniem iesoļotu tieši auss gliemežnīcā. Sasniedzamā attālumā no auss auga ārā gara spalva — skats, protams, nebija diezcik daiļš, toties spalva bija ideāli piemērota, lai pieķertos, iešū­potos un ielidinātos tieši ausī.

Es braši satvēru spalvu, divas reizes paraustīju, pārbau­dīdams, cik tā izturīga, un tad ar abām kājām atspēros. Uzli­doju augstu, gluži kā kārtslēcējs.

Taču spalva piepeši sakustējās.

Es tiku nevis ielidināts tieši ausī, bet luncināts šurpu turpu. Zem manis bija vairākus kilometrus dziļa dzelme, rokām uz gludās virsmas nebija, kur aizķerties: ilgi es tā ne­izturēšu. Taču pēkšņi — it kā spalva būtu pārdomājusi — tā pārcēla mani pāri miesas slieksnim un novietoja auss glie­mežnīcā.

Tā vispār nebija nekāda spalva, tas bija smagsvara bollogblusas tausteklis! Es tūdaļ laidos mukšus un iesvempos gliemežnīcā, tiesa, ar to neko neieguvu. Milzīgā blusa stāvēja starp mani un ieeju ausī un jau berzēja savas priekškājas pirms maltītes, gluži kā trinot nazi pret dak­šiņu.

Krist panikā nebija laika, vajadzēja tūdaļ rīkoties. Izda­rīju izklupiena soli pa kreisi, blusa ar visu masīvo rumpi pagriezās uz to pašu pusi, taču es nekavējoties šāvos pa labi un izšmaucu tai starp kājām. Blusa tik ātri reaģēt nespēja, jo bija pārlieku smaga, un tā man izdevās iejozt ausī.

Auss dīķis

Gigantiskais kukainis smagnēji pagriezās un sāka dzī ties man pakaļ ar lieliem, spēcīgiem lēcieniem. Man priekšā bija liels dīķis. Droši vien tur bija sakrājies lietusūdens, tas bija tumši brūns un nepavisam neizskatījās vilinošs, taču nebija īstais brīdis būt izvēlīgam. Ar galvu pa piekšu ielēcu tumšajā žurgā, cerēdams, ka bollogblusas neprot peldēt.

Grūti pateikt, vai tā bija kļūda vai nebija. Ciktāl runa ir par bollogblusu, es, rādās, biju pieņēmis pareizu lēmumu, jo tā palika stāvam dīķmalā un neizskatījās, ka tā grasītos lēkt man pakaļ žurgā. Nepavisam: blusa savādi sakustē­jās — bezmaz šķita, ka tā šūpo galvu —, tad pagriezās un izčāpoja laukā.

Kas attiecas uz mani, lēmums laikam nebija tik pareizs, jo tas nebija vis nekāds lietusūdens, tas bija bolloga auss sērs, un šī viela dzīvībai ir tikpat bīstama kā smilšu slīkšņa vai rāva purva akacī.