Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Zampa apņēma mani kā taukaina ķetna, tā vilka mani dibenā. Es mežonīgi kulstījos ar rokām — tā nebija diži rūpīgi pārdomāta rīcība, taču, nesakarīgi irdamies, vismaz turējos virspusē. Vispār man tādējādi pat izdevās nonākt mazlietiņ tuvāk tauku dīķa pretējam krastam.

No tās puses žurgā rēgojās dažas auss spalvas pirksta resnumā. Es īros, cik spēka, lai tās aizsniegtu, auss sēra zupa sakļāvās man virs galvas, spiežoties degunā, acīs un, saprotams, arī ausīs, tādēļ es uz kādu brīdi kļuvu akls un kurls. Tad vēl arī noriju kārtīgu porciju draņķības. Tik pre­tīgi nekad dzīvē nebiju juties.

Aiz šausmām un riebuma aizmirsu irties un vēl dziļāk iegrimu siltajā, mīkstajā zampā. Vairs tikai viena mana ķepa rēgojās ārā no dīķa un tvarstīja gaisu, meklējot matu kušķi. Mana pēdējā kustība pat vairs nebija tveršanās, bet atvadu mājiens — visi spēki bija mani pametuši.

Kāds vai kaut kas — manā situācijā to bija grūti sa­prast — saķēra mani aiz rokas. Pēc izjūtas nešķita, ka tas varētu būt blusas tausteklis vai vispār kaut kāda kukaiņa būšana, tādēļ es pieķēros klāt un ļāvu, lai mani velk laukā. Turējos cieši un kulstīju kājas, līdz tās sataustīja cietu pa­matu. Uz visām četrām izrāpoju no peļķes un izberzēju sēru no ausīm, lai paskatītos, kas īsti man bija izglābis dzīvību. Tā bija caurspīdīga lāse no pulsējošas gaismas, un es jau pašā pirmajā brīdī nodomāju, ka šī būtne izskatās bēdīga.

Slikta ideja

"Mani sauc P 16. Es esmu ideja," būtne stādījās priekšā.

"Ļoti patīkami," es atbildēju. "Mani sauc Zilais lācis, un es esmu zilais lācis."

Kādu brīdi mēs diezgan bezpalīdzīgi stāvējām un skatī­jāmies viens uz otru, nezinādami, ko tagad vajadzētu darīt, bet tad es vienkārši sāku tīrīt no spalvas ausu sēru.

"Tev tiešām palaimējās, ka es netīšām gadījos te tu­vumā," teica ideja. "Daudzi jau tajā taukainajā peļķē ir da­būjuši galu. Riebīga zampa."

"Varu tikai piekrist. Vispār liels paldies, tikai tev varu pateikties, ka vēl esmu dzīvs. Esmu tavs parādnieks."

"Ko niekus. Priecājos, ka reiz esmu bijusi noderīga. Ci­tādi no manis nav nekādas jēgas."

"Kā tad tā?"

"Nu, es, saprotams, esmu ideja, bet slikta ideja. Sākumā manis dēļ bija milzīgs trādirīdis, bet galu galā viru vienkārši nosprieda, ka es neesmu laba ideja. Un tad viņi tevi vien­kārši pamet. Tādu kā es ir pulku pulkiem, mēs tikai klīstam pa šo smadzeņu gaņģiem. Mēs esam smadzeņu sabiedrī­bas padibenes. Varbūt tev kaut kā var noderēt viena slikta ideja?"

"Nezinu… Es gribētu tikai saprast, kā pēc iespējas ātrāk tikt laukā no šīs galvas pa otru galu."

"Tam tev ideja nav vajadzīga. Tev jau pašam ir: "Es eju uz smadzeņu otru galu.""

"Nav ne jausmas, vai tā ir laba ideja. Skaidrs, ka pārvie­toties pa smadzeņu daivām ir sasodīti grūti un bīstami. Zini, cik kilometru smadzeņu rievu te vispār ir?"

"Nē."

"Es arī nezinu. Droši vien vairāki miljoni."

Tas nu man šķita pārspīlējums, tomēr sāku arī noskārst, ka viss nebūs tik vienkārši, kā biju iedomājies.

"Tev ir vajadzīgs plāns. Šo smadzeņu plāns. Tad tu neapmaldīsies. Tu saproti? Tev vajag plānu, ko izstrādājis plāninieks."

"Nē, es nesaprotu."

"Plāninieks smadzenēs izstrādā plānus. Tas ir godājams amats. Taču ļoti īpatnējs. Kad tev vajag kurpi, tu ej pie kurp­nieka. Ja vajag plānu, ej pie plāninieka. Es vienu pazīstu, viņš dzīvo tepat netālu. Aizvest tevi pie viņa?"

Idejas dabū vārdus pēc tā, cik ir pulkstenis to rašanās brīdī. Parasti vārdi ir daudz garāki, uzrādot idejas dzimša­nas laiku ar precizitāti līdz sekundei, piemēram, P 23 M 46 S 12 vai P 14 M 32 S 55 un tādā garā, taču P 16 vienkārši bija piedzimusi tieši četros un nulle sekundēs. Ideja veda mani arvien dziļāk smadzeņu ejās.

"Tam ir arī ēnas puse: daudzām te ir vienādi vārdi, galu galā taču gandrīz katru dienu ik sekundi dzimst jaunas ide­jas. Es pazīstu vēl piecdesmit ideju, kuras sauc P 16. Un zini, ko? Neviena no viņām nav nekam derīga. Rādās, pulksten četri nav idejām pārāk labvēlīgs laiks…"

Smadzeņu

ejas

Iešmaucot^galvā pa ausi, sajūta ir diezgan krimināla. Jāteic, es jutos diezgan neomulīgi, it kā darīdams kaut ko nekrietnu, it kā būdams nelūgts viesis, kas iemanījies mājā pa sētas durvīm. Teiksim tā: lai gan man pašam nekas nav slēpjams, es tomēr negribētu, lai kāds ielien manā galvā un blandās apkārt.

Dienasgaismas smadzeņu ejās bija pavisam maz. P 16 čāpoja man pa priekšu, laiku pa laikam nopurpinot kādu paskaidrojumu kā tūristu gids, kas to visu jau redzējis līdz apnikumam. ("Virs mums atrodas masīvais deniņu kauls.")

Es uzmanījos, lai man uz nolaidenās un no ausu sēra lipīgās grīdas nepaslīdētu kāja. Drīz mums ceļu aizšķērsoja siena, kas pēc izskata atgādināja pergamentu.

"Tā ir bungādiņa," P 16 paskaidroja. "Es te zinu vienu caurumu, pa kuru mēs varam ielīst iekšā."

Vispār jau bolloga auss bungādiņa bija vienos caurumos kā Šveices siers, taču lielākoties caurumi nebija lielāki par dūri. P 16 mani pieveda pie viena, kas bija apmēram futbol­bumbas lielumā.

"Bungādiņa ir ļoti stiepjama. Mēs vienkārši izlīdīsim cauri," ideja paskaidroja.