Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Idejas laikam ir ļoti elastīgas, jo P 16 vienā mirklī izslī­dēja pa caurumu, turpretim man pašam vajadzēja pamatīgi ievilkt vēderu, un arī tad izspraukties izdevās tikai tāpēc, ka ideja cītīgi palīdzēja. Tagad mēs atradāmies lielā alā, pie kuras augstajiem griestiem, šķiet, kaut kas kustējās. Apgais­mojums bija nožēlojams, tādēļ bija grūti saskatīt, kas tur īsti notiek.

"Tas ir auss āmurs, lakta un kāpslis. Tikai nejautā, kāpēc tiem ir tādi nosaukumi, es zinu vienīgi, ka tas viss ir vaja­dzīgs dzirdei."

Alas otrā galā mums bija jāizlien cauri vēl vienai cauru­mainai membrānai ("Mēs tagad iekāpjam pa tā saukto glie­meža lodziņu"), jānošļūc pa trakoti nolaidenu eju ("Tagad mēs šļūcam pa nolaidenu eju") un jāuzkāpj pa tādām kā trepēm ("Tagad mēs kāpsim pa majestātiskajām gliemeža kāpnēm").

Bija iestājusies pilnīga tumsa, kurā vienīgais gaismas avots bija blāvā vizma, ko izstaroja P 16 (tā droši vien bija idejas atblāzma). Jau atkal biju iekūlies labirintā un jau­tāju pats sev, kā man kārtējo reizi ir izdevies nonākt situ­ācijā, kas tik nepatīkami atgādina sastapšanos ar kalnu trolli.

Eja spirāliski vijās iekšup kā gliemežnīca un kļuva ar­vien šaurāka. Jau bijām nometušies četrrāpus un virzījāmies uz priekšu līšus.

"Jau esam klāt," P 16 teica un tā mani mazdrusciņ no­mierināja. Ideja ielīda vēl šaurākā tunelī, kas nozarojās no mūsu ejas. Gar tā sienām stiepās daudzkrāsaini, lipīgi vadi. "Tās ir nervu šķiedras. Šī ir dzirdes nervu eja. Mēs jau esam pašā auss galā." Tādus pašus uzmundrinošus paskaidroju­mus dāsni dāļāja arī alu trollis.

Ejas galā bija šaura sprauga, pa kuru ieplūda nespodra gaisma. P 16 veikli izslīdēja cauri.

"Nāc!" tā sauca no otras puses. Es ar grūtībām izkārpījos pa spraugu.

Smadzenēs

Mēs bijām nonākuši citā ejā, gar kuras sienām kā aptrakušas brīnumsvecītes slīdēja mazītiņas dzirkstelītes. Likās, tām ir katrai sava balss — traukdamās mums garām, tās čukstēja, murmināja, dudināja un ķiķināja. Cita bija lielāka, cita — mazāka, cita — balta, cita — sarkana vai zaļa.

Tās uzradās no visām pusēm, no priekšas un no aizmu­gures, no augšas un no lejas; mēs laikam bijām nonākuši nelielas uguņošanas centrā. Brīžam gadījās, ka divas dzirk­steles sadūrāt: tās savienojās kopus zibenī un tad divatā aizslīdēja tumsā. Es apstulbis paliku stāvam, mežģīju kaklu, skatīdamies gaismiņām nopakaļ, un nepavisam nesapratu, kur esmu nokļuvis.

"Tās ir domas," P 16 sacīja. "Tagad mēs atrodamies bolloga smadzenēs."

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Bolloga doma: šaurākā nozīmē — jebkurš ar domāšanas procesa palīdzību no -> bolloga redzes un jutekļu sfēras uz jēdzienu, sprie­dumu un secinājumu sfēru pārcelts nojēgums; plašākā nozīmē — jeb­kāds bolloga nojēgums, kura priekšmets nav tieši dots bolloga jutekļu uztverē vai tai nemaz nav pieejams, tātad tiklab nojēgumi, kas iegūti ar atmiņas starpniecību, kā tie, kurus radījusi bolloga fantāzija.

Leksikons ar saviem paskaidrojumiem, kā vienmēr, uz­bāzās neaicināts, uzbāzās nejēdzīgā brīdī un nepapūlējās, lai tie būtu puslīdz saprotami.

Izsakoties populārāk: doma ir kaut kas vidējs starp izjūtu un izsa­cītu teikumu. Bollogi šai ziņā daudz neatšķiras no citām domājošām būtnēm.

Man bija sajūta, ka derētu kaut ko pateikt, taču nekas nenāca prātā.

Ļoti labi. Arī tā nav slikta domas definīcija.

Reizēm man radās iespaids, ka runātājs ir nevis leksi­kons manī, bet gan pats profesors Naktigalgals, it kā viņš man zvanītu pa telefonu. Tas bija ļoti savādi.

Bolloga smadzenes: bolloga galasmadzenes sastāv no divām dziļu rievu [smadzeņu ielu] izvagotām daļām, tā sauktajām pus­lodēm, ko nodala viena liela rieva [smadzeņu galvenā iela]. Tiek uzskatīts, ka galasmadzenēs ir apziņas, atmiņas un gribas mājoklis, kā jau tas lielākoties ir visu smadzenēs. Var pieņemt arī, ka turpat at­rodas bailes, humors, izsalkums un vai nu pieticība, vai lielummānija atkarībā no rakstura nosliecēm. Noliktas bolloga galvas smadzenītes būtībā nav interesantas, jo tajās mājo vienīgi tauste un muskuļu to­nusa koordinācija, kas nodrošina sakarīgas ķermeņa kustības, taču, tā kā noliktai galvai vairs ķermeņa nav, šīs spējas ir pilnīgi un galīgi liekas.

P 16 norādīja uz zibsnīgajiem gaismas punktiņiem gar tuneļa sienām.

"Te iekšā ir lērums dažnedažādu domu, un tās var atšķirt pēc krāsām. Sarkanās ir ikdienas domas, to arī ir visvairāk. Dzeltenās ir raizes, arī to ir pārpārēm. Zilās ir jautājumi, kas tirda smadzenes. Zaļie ir atbildes. Ja zils jautājums saduras ar aplamu zaļu atbildi, nekas nenotiek."

Zaļš zibsnis pie sienas saskrējās ar zilu, aizlidoja dažas dzirksteles, abi saērcināti apriņķoja viens otram apkārt un čukstēdami aiztraucās tālāk.

"Redzi? Bet, ja zilais jautājums sastopas ar pareizu zaļo atbildi, viņi sakūst kopā un kļūst par risinājumu. Redzi to trekno oranžo zibeni? Tas ir risinājums."

Patiesībā tādu oranžu zibeņu bija daudz. P 16 uzsita ar dūri pa delnu.