Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Plāninieks nejaušības pēc bija kubs un lidinājās apmēram metra augstumā virs zemes. Viņš dzīvoja plašā dobumā pie a ^ neparasti mierīgas smadzeņu krokas. Viņa miteklis bija pil­nīgi tukšs. Es teicu — viņš nejaušības pēc bija kubs, jo viņš visu laiku mainīja izskatu un virsmu. Šobrīd viņš, tātad, bija iekšpusē mirdzošs kubs, un uz visām viņa kvadrātveida skaldnēm ņirbēja abstraktas zīmes.

Viena skaldne izskatījās pēc piegrieztnes vīriešu krek­lam, otra — pēc laikapstākļu kartes, trešā — pēc katedrāles rasējuma. Tad virsma noņirbēja un pārvērtās, še parādījās jūras karte, tur — autobusu saraksts, bet tur, tālāk — kaut kādas saules sistēmas attēls.

Tad piepeši plāninieks pārvērtās pavisam un kļuva par piramīdu, četrskaldni vai pilnīgi gludu lodi, uz kuras bija iezīmētas visas mūsu planētas ielas. Turklāt viņš ne­mitīgi griezās ap savu asi. Skatīties uz viņu bija gaužām grūti.

Viņa balss, likās, nāca kaut kur no iekšienes; tā bija aug­sta, gandrīz dziedoša, un, izrunājot svelpeņus un šņāceņus, elektriski sprakšķēja — taču tajā klausīties nebija nepā­li kami.

"Aifiet! Pārbaudīt pulkfteņuf!" plāninieks pavēlēja ko­mandēt pieradušā balsī.

P 16 paskatījās uz rokas locītavu, uz kuras nekāda pulk­steņa nemaz nebija, un automātiski atbildēja: "Sešpadsmit nulle nulle!"

"Ē, deviņpadsmit un četrdesmit deviņas minūtes!" es sazin kāpēc ievēkšķējos.

"Divdefmit vienf un divdesmit divaf!" plāninieks uzva­roši paziņoja. "Teifami!"

Tas laikam bija savdabīgs sasveicināšanās rituāls.

"Šis ir Zilais lācis! Viņš te ir caurbraucot. Viņam vaja­dzīga smadzeņu karte, lai nonāktu otrā pusē. Vai tu vari viņam tādu uztaisīt?"

"fftl" plāninieks nošņācās un pārvērtās rotējošā ripā, uz kuras bija attēlota smadzeņu shēma, "fmadzeņu karte. Taf

prafīf laiku… Vai tu faproti, fik farefģītaf ir bolloga fmadzenef? fik metru domu tuneļu mums te ir? Ja vifuf domu tuneļuf faliktu fitu pie fita, tie fniegtof no femef līdz Mēnefim! Tev gadījumā nevajag vifu Mēneff krāteru karti? Man te viena ir par ļoti if devīgu…"

Ripas otrā pusē parādījās ļoti glīta Mēness karte ar daiļi izzīmētiem krāteriem.

"Beidz!" P 16 neļāva viņam novirzīties no tēmas. "Cik daudz laika tev vajadzēs?"

"Divuf mēnefuf," plāninieks šļupstēja. "Vifmaf "

"Par cik?"

"Divdemit tūkftofi felfillu."

"Divdesmit tūkstoši selsillu? Nemels niekus!" P 16 iebilda. "Desmit tūkstoši, un ne par selsillu vairāk."

Plāninieks pārvērtās nošļauptā konusā, kas izskatījās pēc marokāņu tepiķu tirgoņa feskas. Uz tā virsmas parādījās kaut kas līdzīgs kasbas plānam.

"Piefpadfmit tūkftofi."

"Divpadsmit ar pusi."

"Tu mani ifputināfi, labi, lai būtu! Divpadsmit tūkftofi pie^i fimti fetfillu, divi mēnesi, tepat fajā pafā laikā. Pārbau­dīt pulkfteņuf!"

Plāninieks atkal pārvērtās kubā — šķiet, tas bija viņa iecienītais veidols.

"Sešpadsmit nulle nulle," teica P 16.

"Četrpadsmit un divdesmit deviņas minūtes," es me­loju.

"Divdesmit trīf un piefdefmit piefas!" plāninieks klie­dza un no savas alas mūs uzslavēja: "Bef piefām divpa dfmit! Darba fākumam viflabākaif brīdini"

Selsillas Nepietika ar to, ka P 16 divas reizes bija izglābusi man dzīvību un aizvedusi pie plāninieka, lai man būtu plāns smadzeņu šķērsošanai. Nē, tagad — lai es aiz kauna vispār vairs nezinātu, kur dēties, — viņa aicināja mani padzīvot pie viņas.

Kaut kur man šos divus mēnešus vajadzēja nodzīvot, tā nu P 16 piedāvāja savu midzenīti. Vir\a mitinājās pieticīgā smadzeņu krokā netālu no Aizmirstības ezera, no kura rei­zēm cēlās sēraini tvaiki, tomēr tur vismaz bija mierīgi. Te tagad divus mēnešus būs manas mājas. Un te man kaut kā bija jāsagādā divpadsmit tūkstoši pieci simti selsillu.

Selsillas — pirmo reizi šo vārdu biju dzirdējis naktsskolā. Selsillu dušā biju pīpējis savu pirmo ķērpju cigareti.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Selsillas: selsillas ir jebkuru smadzeņu pamatelements. Tās ir viela, no kuras attīstās jaunas domas, proti, ja tā var izteikties, selsillas ir vēl neizdomātas domas. Kā no kāpura var attīstīties tauriņš, tāpat arī no selsillas var rasties doma. Neredzamas selsillas piesātina visu Camonijas atmosfēru. Iekļuvušas smadzenēs [šīs pārejas paātrināša­nai varu ieteikt savu selsillu dušu], tās iegūst resnu tārpiņu veidolu un veģetē uz smadzeņu apvalka. Tās mēdz būt dažādās krāsās: sarkanas, okerbrūnas, zeltaini dzeltenas, varsārtas, sudrabotas, zaļas, pelēkas, violetas, gaišbrūnas un tumšzilas, taču visos gadījumos tām piemīt metālisks spīdums. Jebkurā smadzeņu sabiedrībā selsillas ir, tā sakot, maksāšanas līdzeklis, jebkuras domas pamatelements un viela, no kuras top sapņi.

Atliek vienīgi saprast, kā tagad pie šīm selsillām tikt. Ar tām ir kā ar naudu, tās uz ielas nemētājas, un neviens tev tās pakaļ nemetīs; pašam vien būs kaut kas jādara. Ja

es gribu nopelnīt selsillas, man ir vajadzīgs darbs. Un atkal man izpalīdzēja P 16.

"Vai tev ir fantāzija?" viņa man jautāja.

Es pieļāvu, ka man tiešām varētu būt ierobežotas, tomēr pietiekamas iztēles spējas.