Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Sākumā es sacerēju pavisam nelielas, taču labi pārdo­mātas bilžu kompozīcijas un darbību secības, ko papildi­nāju ar piemērotu mūziku un attīstīju līdz kulminācijai. Tā, piemēram, es atdzīvināju plēsīga dinozaura bildi, saliku to kopā ar gazeļzebru, un drīz jau sākās brīnum aizraujošas medības. Fonā kādu vulkāna sprādzienu? Un vēl vienmē­rīgu bungu mūziku, ko iespēlējuši ciklopi, zvetēdami pa klintīm ar veseliem mūžsenu ozolu mežiem? Laipni lūdzu. Un, ja tika pieprasītas laimīgas beigas, es pat varēju atstāt gazeļzebru dzīvu, jo, stiprāk spiežot nervu galus, tā skrēja ātrāk.

Laika gaitā manas sapņu kompozīcijas kļuva arvien ga­rākas un komplicētākas, tās jau bija gandrīz simfoniskas.

Reiz es inscenēju asiem pavērsieniem piesātinātu sprie­dzes sapni, kas balstījās uz bolloga piedzīvojumiem desmittūkstoš gadu ilgajos ciklopu karos: aizmūžu ainavās notika tādas vāļu cīņas, ka visa Camonija drebēja. Veikli samon­tēju savstarpēji nemaz nesaistītas bildītes: divu senciklopu saķeršanās, kas beidzās ar masu slaktiņiem, izšķirošā vāļu cīņa Tupuču kalnos, piedalās tūkstošiem ciklopu. Strauji un braši savienoju gadsimtus, dažās minūtēs koncentrēju gadu tūkstošus. Kas tāds pa spēkam tikai visdrosmīgākajiem komponistiem. Uztaisīju pāris murgu, ko saliku kopā no mil­zeņa bailēm, kas galvenokārt saistījās ar ložņājošiem knariņiem; bolloga gadījumā tas nozīmē — no visām dzīvām būtnēm, izņemot viņu pašu. Tomēr ātri vien es pārtraucu tā darīt, jo galva no šīm filmām kļuva trakoti nemierīga, sāka šņākt un krākt, un man bija bail, ka tā aiz bailēm pa­modīsies.

Mazpamazām smadzenēs sākās runas, ka manas sapņu kompozīcijas izceļas ar augstu kvalitāti un ir vērts tās no­skatīties. Tā nu manu maiņu laikā ērģeļkambaris bija pilns skatītāju, un tas mani vēl vairāk pamudināja radīt īpaši kva­

litatīvus sapņus. Kad man pašam nebija jāstrādā, es skatījos, kā pie ērģelēm darbojas kolēģi, un centos mācīties no viņu kļūdām.

Māksla un komercija

Pēc pāris nedēļām P 16 man jautāja, cik selsillu man jau ir iekrājies. Es saskaitīju. Nebija pat trīssimt. Galu galā krietnu daļu nopelnītā es tērēju savām vajadzībām. Kaut kas bija jāēd, un vienīgā ēdmaņa bolloga galvā bija tās pašas selsillas. Starp citu, garšoja tīri ciešami.

"Tā tu ne desmit gados netiksi no šejienes laukā," P 16 nopēla manu nemākulīgo saimniekošanu.

Idejai bija taisnība. Ar to mazumu, ko ienesa komponista darbs, es plārifnieka prasītos divpadsmit ar pusi tūkstošus selsillu nemūžam nesakrāšu.

"Tu vari iekasēt ieejas maksu," P 16 ieminējās.

"Ieejas maksu? Par ko?"

"Par iespēju skatīties tavus sapņus. Visas idejas to dēļ ir kā bez prāta."

Hm, kaut kas tāds man nebija ienācis prātā. Sapņu kom­ponēšana man bija kļuvusi par mākslu, tā bija kas cēlāks par nicināmu selsillu pelnīšanu. Par mākslu nepienākas atlīdzība! Es dusmīgi noraidīju idejas priekšlikumu.

"Bet tās desmit selsillas stundā tu taču pieņem."

Tiesa gan. Pretruna.

"Iekasē no katra skatītāja pa selsillai, un tā tu divpadsmit ar pusi tūkstošus savāksi mērkaķa ātrumā."

Izrādes vienmēr bija pilnībā pārdotas. Mani kremta sirds­apziņas pārmetumi — kā es tā varu tirgoties ar mākslu —, un tādēļ es centos idejām par viņu samaksāto biļešu naudu piedāvāt arvien rafinētākus, arvien izsmalcinātākus sapņus.

Lai iekļūtu manās izrādēs, idejas sapņu ejās izstāvēja garum garas rindas. Visa bolloga galva runāja tikai par maniem sapņiem.

Biļetes pārdeva P 16.

Kases

Panākumi

Publikai visvairāk patika filmas par lielām katastrofām, un šai ziņā bolloga atmiņās vielas netrūka. Bollogs savā ilgajā mūžā bija piedzīvojis visas iespējamās dabas katas­trofas no asteroīda nogāšanās līdz grēku plūdiem, turklāt to visu redzējis no vienreizējas perspektīvas. Kurš vēl ir no augšas noskatījies negaisu Tumšajos kalnos vai kilometru augstu taifūna vilni? Kuram vēl ir gadījies ielūkoties aktīvā vulkānā? Kurš staigājis pa meteorītu krusu kā pa siltu va­saras lietutiņu? Tādas ainas var atrast tikai milzu bolloga atmiņās.

Skatītājiem gāja pie sirds arī sapņainas filmas par dabu: stepē ganās vienradži; Sarnatē pārojas jūrasčūskas (tas nu­dien ir celsmīgs skats!); vaļu medībās izgājuši ciklopi; ar tukšām rokām pret karalisko tiranovali.

Ciklops laikam kādu reizīti bija ieniris Camonijas aizmūžu jūrā un noglabājis unikālas ainas no tālaika zemūdens pasaules. Zaigojošas milzu medūzas ar neskaitāmiem caur­spīdīgiem taustekļiem cīnījās ar šausmonīgām tinteszivīm, vēl tur bija pirmatnējo haizivju bari ar spožiem zobiem, jūras dibenā nogrimuši kontinenti, gliemežnīcām apaugu­šas spoku pilsētu augstceltnes, kuras apdzīvo briesmīgi vēži un divgalvainas murēnas. Bollogs bija redzējis rēgainu kuģu kapsētu, verdošus zemūdens vulkānus, zivis, kas it kā dega no iekšas, zivis ar putnu galvām, milzu rajas ar košiem tau­riņu spārniem, spirālzivis no tīras gaismas.

Bollogs bija niris arvien dziļāk, iegremdējies melnā dziļjūras plaisā, kuru apdzīvoja radījumi no lavas, kas dejoja neticami skaistus ūdensbaletus. Tas bija niris Ca­monijas Rivjēras koraļļu mežos, slīdējis starp tirkīzziliem,