Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Man patika; reizi par visām reizēm varēju darīt kaut ko saturīgu," viņa teica. "Un tie tavi sapņi bija super. Tagad gan sapņu kultūru bolloga galvā gaida pagrimums. Nestiepsim garumā!"

Viņa pagriezās un skumīgi čāpoja atpakaļ uz slikto ideju ieleju.

Ceļš uz brīvību

Es soļoju uz otru pusi, pēc kartes, uz austrumiem. Saskaņā ar plānu man vajadzēja paiet garām Aizmirstības ezeram un pa serpentīnveida smadzeņu kroku nonākt otrā puslodē.

Tuvojoties ezeram, man nāsīs līdz ar sēra dvaku iesitās arī nepatīkamas atmiņas. Naski aizjozu tam garām un izgāju uz serpentīna. Ja pasteigšos, ceļš neprasīs vairāk par dažām dienām.

"Tu taču netaisies tik lēti aizlaisties, ko? Mums ar tevi vēl jānokārto viens rēķins. F-š-š-š-š!" šņāca balss, ko es kādu laiku nebiju dzirdējis. Paslēpies aiz kādas smadzeņu krokas, man uzglūnēja ārprāts.

"Esmu ilgi gaidījis, lai tevi beidzot sastaptu vienu pašu. Tu ar saviem sapņiem te biji kļuvis varen populārs. Bet tagad tu esi viens!"

"Liec mani mierā. Es tev neko sliktu neesmu nodarījis."

"Es esmu ārprāts. F-š-š-š! Lai pastrādātu neģēlības, man iemesla nevajag."

"Tev laikam visu nav mājās!" nekas oriģinālāks man tai brīdī neienāca prātā.

“F-Š-Š-Š-Š\" ārprāts ļoti skaļi šņāca. "Neuzdrošinies man neko tādu teikt!"

"Ko tad? Ka tu esi galīgi aptaurēts?"

Ārprāts bolīja acis un kā lielās sāpēs piespieda rokas pie krūtīm. Ā, šķiet, viņš nepanes patiesību.

"Lai es vairs neko tādu nedzirdētu!"

"Ko īsti? Ka tev galvā trūkst vienas skrūvītes? Ka tu esi ga­līgi izkūkojis prātiņu?"

Māka rokā, tagad viņš dabūs trūkties.

“ Ā-ā-ā-ā-f-š-š-š-šl Tūlīt pat ņem to visu atpakaļ!"

"Diemžēl nevarēšu vis! Tu tak esi durnāks par durnu! Ko es varu padarīt, ja tu esi kukū? Labs ir, tu esi apdauzīts, bet ko es varu iesākt, ja tev galvā ir zāģu skaidas, kišmišs ar rozīnēm, put­niņi čivina? Ka tu esi tāds pūt un palaid, varapiere, peļu dīrātājs, cirmuļgalva, ka tev tur ir īssavienojums starp ausīm, ka… ka…"

Ak vai, vairs neviens sinonīms nenāca prātā.

Taču viņam tas bija par traku. Viņš šņākdams lēca man virsū un izrāva no rokām smadzeņu karti.

"Tagad paskatīsimies, kā tu to ķeksēsi laukā no Aizmir­stības ezera!"

Ar manu karti nagos viņš lēkšiem nesās uz krasta pusi.

Vērtīgs padoms: nesakiet ārprātam, ka viņam visi nav mājās. Tad viņš kļūst pilnīgi dulns\

Ārprāts uzskrēja tajā pašā klintī, no kuras viņš vēl nesen gribēja mani iemest aizmirstības zampā. Es skrēju pakaļ — vēl ātrāk nekā toreiz, kad bēgu no meža tarantullas. Uz

kraujas malas viņš apstājās un, izstiepis pirkstus, turēja karti virs verdošajiem mutuļiem. Apakšā, riebīgi plakšķēdami, plīsa zaļie sēra burbuļi.

"Ar šo es tev ļauju svinīgi ieslīgt aizmirstībā," ārprāts saldā balstiņā paziņoja. Tad viņš karti palaida vaļā. Es metos uz priekšu un lēcienā vēl paguvu karti notvert, taču zaudēju līdzsvaru un nogāzos no kraujas. Kaut kā man tomēr izde­vās ar brīvo roku ieķerties mazītiņā smadzeņu krociņā.

Tā es tur karājos kā pārgatavojies auglis, ar vienu roku iekrampējies krokā, otrā rokā karte, apakšā Aizmirstības jūra, un virs manis ārprāts.

Tas smīnēdams noliecās.

"Nu, tad varbūt es tomēr neesmu galīgi tērēts, ko?"

Bija laiks demonstrēt diplomātijas spējas.

"Es taču tā nemaz nedomāju! Neveiksmīgs joks!"

"Nu, ja man galvā dzied putniņi, tad jau nekas, ja es tev tagad ļaušu iekrist Aizmirstības jūrā. Tā nav mana vaina. Galu galā es neesmu pieskaitāms."

Ārprāts atrāva no krokas manu īkšķi. Tagad es turējos tikai ar trim pirkstiem.

"Nedari tā!"

Viņš atāķēja vēl vienu pirkstu. Palika divi.

"Vai es te kaut ko dzirdēju? Kur nu, man galvā vienkārši kaut kas džinkst — man taču visu nav mājās."

Viņš noāķēja vēl vienu pirkstu. Palika viens.

"Nu jau būs labi. Tev tik un tā nekas daudz vairs nav atlicis. Pat ne atmiņu." Viņš dzīrās atlaist vaļā arī pēdējo pirkstu.

Piepeši ārprāts aizlidoja man pāri un ar galvu pa priekšu iekrita Aizmirstības ezerā.

"F-š-š-š-r-r-rl" viņš izdvesa, kad viņam uzklupa aizmir­stības baktērijas. Ezers mutuļoja un šņāca, gaisā izplūda neciešami smirdīga tvana gāze.

Atskanēja drausmīgs brīkšķis, un ārprāts noslīka.

Pāri krokai noliecās P 16 un saķēra mani aiz rokas.

"Tevi tiešām ne uz mirkli nevar atstāt vienu."

īdēja uzvilka mani augšā.

"Man jau sen gribējās to izdarīt," P 16 noteica, skatīda­mās uz pēdējiem riebīgajiem burbuļiem, kas izlauzās no aizmirstībā nogrimušā ārprāta.

"Tā patiešām bija laba doma!" es apstiprināju. P 16 jauki iemirdzējās.

"Es atgriezos, jo iedomājos par to taukaino dīķi. Tāds droši vien ir arī otrā ausī. Kā tu taisījies tikt tam pāri bez palīga?"

Šķērsot smadzenes P 16 pavadībā nudien bija tīrais prieks. Vispār jau tas bija pagalam ērmots pārgājiens pa bez­galīgām, vienmuļām smadzeņu rievām, šķērsojot krokas, domu miesas izaugumus un nervu mezglus. Kreisajā pus­lodē idejas gadījās sastapt retāk. Ja nu kādai tomēr uzskrē­jām virsū, parasti izrādījās, ka ideja ir apmaldījusies, un mēs ar savu karti tai varējām parādīt pareizo ceļu.