Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pirmsākumos trešā daļa Atlantīdas iedzīvotāju bija cil­vēki, un gāja gluži labi, taču vienubrīd starp cilvēkiem un natiftofiem sākās nesaprašanās, kam par ieganstu bija vē­lēšanās ieņemt Atlantīdas pilsētas galvas amatu, kas tajos laikos nozīmēja augstāko varu gandrīz visā Camonijā. At­lantīdas pilsētas galva paaudžu paaudzēs bija natiftofs, un šis postenis allaž tika iegūts mantošanas kārtībā, līdz kādu dienu cilvēki sadumpojās, saukājot to par draugu būšanu un pieprasot brīvas vēlēšanas. Sākās neganti strīdi, kas vispirms norisinājās vārdiski, bet drīz pārtapa dūru vicināšanā.

Strīdi par tantošanas kārtībuReiz Atlantīdas galvenajā rātsnamā diskusijas starp cil­vēku un natiftofu politiķiem beidzās ar pamatīgu izkauša­nos, un vispārējā jampadracī kāds natiftofs tika izgrūsts pa logu un salauza ausi (natiftofiem ir ļoti komplicēti veidotas ausis ar filigrānu kauliņu sistēmu).

Diplomātiski manīgie natiftofi to uztvēra kā iemeslu iz­veidot aliansi ar gandrīz visām pārējām necilvēcīgajām vai puscilvēcīgajām būtnēm un dabūja gatavu to, ka cilvēkiem Atlantīdā faktiski tika liegtas uzturēšanās tiesības. Cilvēki apvainojās, izceļoja uz citiem kontinentiem, kur nodibi­nāja — aiz spītības, tā sakot — tādus pasaules centrus kā Roma, Konstantinopole un Londona, kurās savukārt aiz­liedza uzturēties visām puscilvēcīgajām vai necilvēcīgajām būtnēm, un jo sevišķi tas attiecās uz natiftofiem.

Ļaužu koksTā cilvēku, puscilvēku un necilvēku ceļi šķīrās, un šī plaisa vēl šobaltdien nav pārvarēta. Tieši tādēļ punduri, dēmoni, troļļi, raganas un citas necilvēcīgas radības cilvēku tuvumā uzturas tikai ļoti lielā slepenībā. Līdzīgs liktenis ir tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas tomēr palika Camonijā: viņi turas drošā attālumā no Camonijas vai dodas tuksnesī kā tie, ar kuriem biju iepazinies tornado.

Natiftofi

Atlantīdā, tātad, dzīvo natiftofi — ne pārāk patīkami lai­kabiedri, kuru izcelsmes zeme ir Norvēģija vai varbūt pat 1s-

lande. Kā stāsta, viņi Atlantīdā nonākuši, jo paklusām uzlavījušies uz vikingu kuģiem; iespējams, tā ir tikai leģenda, tomēr tā diezgan daudz pasaka par to, cik šīs radības ir izmanīgas.

Natiftofi ir divkājaini aļņi, kuriem ir cilvēku ķermenis un ļoti garas, augšup saslietas un jutīgas ausis. Grūti spriest, kāpēc tieši natiftofi ir tik veikli politiķi, taču iespējams, ka iemesls ir viņu ārkārtīgi jutīgā dzirde. Kā pauž kāds Atlantīdas sakām­vārds, vēja pārmaiņas natiftofs uzzina vēl pirms paša vēja.

Kudlas, lazdu raganas, fosegrimi un citi Atlantīdas iemītnieki

Vēl te dzīvoja Florintes kudlas — lieli, tumši pinkaini un spārnaini, bet ļoti sabiedriski suņsikspārņi, te dzīvoja melnie rūķīši, Grālzundes lazdu raganas, Ziemeļcamonijas cerēliņi, Padruvju kijamati, fosegrimi, kuru sentēvi bija ieceļotāji no Grenlandes, Palejas uguntiņi un milzīgi bari fēniksļautiņu, kas Atlantīdā bija ieradušies no Silēzijas.

Gandrīz visi Camonijas iedzīvotāji bija pārceļotāji no citiem kontinentiem. Te bija Itālijas zemesvistiņas — ļoti ērmots cilvēka un vistas krustojums, radības, kas ārēji izskatījās pēc gluži parastiem putniem, taču runāja zemā,

ņmskrupji ! asinskāji

Suņabuki

'.amlāzami

monrikšas

dobjā vīrieša balsī, un viņu runas parasti bija brīdinājumi par draudošām nelaimēm.

Pilsētas neskaitāmajās patiltēs mitinājās Helgolandes enerbanskes — mīlīgi, bikli sargrūķīši, kas, neviena nelūgti, pa naktīm slepeni iznesa atkritumu spaiņus. Upju krastos skārda būdiņās dzīvoja ērmuļi — fantastiska himairu kom­pānija: te pa pusei cilvēki, pa pusei zivis, te pa pusei kazas, pa pusei kukaiņi; ērmuļi turējās savrup, un pilsētā nevie­nam pret to nebija iebildumu.

Ielu stūros tupēja augsti muzikālie Portugāles ugunskrupji, kas dziedāja savas grūtsirdīgās dziesmas par zu­dušu mīlestību un citām neražām; baismonīgie asinskāji (augšā melni, pinkaini lāči ar lieliem, izieztiem zobiem, bet no vēdera uz leju — kārni cilvēki ar asinssarkanu ādu un milzonīgām — apmēram 50. izmēra — pēdām) piesējās garāmgājējiem, mangodami sīkas monētas. Ja kaut kur bija vajadzīgs rupjš spēks, asinskāji ilgi nebija jāgaida.

Camonijas suņabukus visi cienīja un arī mazlietiņ bijās, jo tie mēdza sarīkot publisku izkaušanos, lai aplauztu cits citam ragus. Viņu priekšteči nāca no Bavārijas, viņi izska­tījās gandrīz kā parasti suņi, vienīgi bija trīs metrus gari un staigāja uz pakaļkājām. Lielais vairums suņabuku pelnījās kā miesassargi vai ārā sviedēji.

Zamlāzami uz zāles uguns cepa rauga mīklas maizītes un pārdeva tās tik lēti, ka šīs zamlāzamu kūciņas būtībā bija kļuvušas par galveno ēdienu. Zamlāzami bija mazi mazītiņi, pilnīgi apaļi un viscaur spalvaini. Tie bija tīri camonieši un, kā apgalvo teika, izauguši Dullas Kapiņpurvos.

Transports Atlantīdā atradās ķīniešu dēmonrikšu pār­ziņā. Dēmonrikšas bija milzīga auguma šausmekļi ar vēl milzīgākiem ikru muskuļiem. Tāds rikša vienkārši uzsēdi­nāja pasažieri — lai cik tas bija liels un smags — uz kumbra un aizjoņoja kā vējš.

Niedrāju rūki