Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Vēl nekaitīgāki un sabiedriski tikpat derīgi radījumi bija skaņas vampīri, kas tautā bija iedēvēti par klaustiņām. Klaustiņas bija labi ja āpšu suņa augumā, toties ausis viņām bija tādas, ka arī jaunam zilonim nebūtu jākaunas. Parasti viņas, saspicējušas ausis, vienkārši gulēja sabiedriskās vie­tās; izskatījās pagalam jancīgi.

Visu dzirdēto klaustiņas spēja saglabāt mēnešiem ilgi un arī, kamēr tas vēl nebija pilnīgi sagremots, atkārtot, tādēļ tās bija ļoti iecienītas kā staigājoši ziņnodevēji un strīdiņu liecinieki. Tās bija ļoti viegli aizkaitināt, virinot muti un tikai izliekoties runājam. Tad tās kā trakas lēkāja apkārt un ar ausīm ķerstīja vārdus, kas tām šķietami gāja secen.

Pikši

Pikši jeb elfi nemaz nav tik laipni un nepavisam ne tik mazītiņi un nevainīgi, kā tos mūsdienās mēdz iztēlot. Drī­zāk jau tie atgādināja ļoti nepatīkamus kukaiņus, tā sakot, ar lielākām prāta spējām apveltītas lapsenes. Pikši bija kā uzmedoti uz saldumiem, tādēļ visā Atlantīdā tu nevarēji ne tik daudz kā apēst gabalu kūkas, lai tajā nevajadzētu dalīties vismaz ar vienu elfu. Pikšus nedrīkstēja galēt, jo tas it kā nesa nelaimi, varbūt pat Atlantīdas bojāeju. Šīs baumas jau sen bija kļuvušas par vispārēju ticējumu, un neviens vairs neatcerējās, kā tās radušās; man gan bija aizdomas, ka tās palaiduši paši elfi — viltīgie neradījumi to naktīs bija tik ilgi čukstējuši gulētājiem ausīs, līdz visi noticēja arī.

Sumpurņ

Sumpurņi, o, jā, tie nu tiešām bija nepatīkami tipi! īs­tenībā sumpurņi bija meža dēmoni no pilsētas nomales biezokņiem, un pieklājīgā lielpilsētā tiem vispār nekas nebija meklējams, taču reižu reizumis kāds pļunduru bars attenterēja uz pilsētu, un pat jetiji nevarēja tos padzīt no pilsētas vārtiem, jo sumpurņiem ieeja Atlantīdā oficiāli ne­bija aizliegta. Natiftofi jau gadiem ilgi pie tā strādāja, taču veicās viņiem aplam grūši, un vai tikai ne tāpēc, ka viņi paši kaut kādā augumā bija šo neradījumu radinieki. Arī ārēji sumpurņi bija natiftofiem trakoti līdzīgi, vienīgi lie­lāki, un ausis viņiem bija kā cilvēkiem, cieši piekļautas pie galvas.

Šie huligāni bija ļoti lieli pat pēc Atlantīdas mērauklas — mēdza gadīties pat desmit metru gari eksemplāri. Tie

vienmēr ieradās barā, vismaz 150 līdz 200 uzreiz, un tādas bandas postītspēja bija pielīdzināma vidēja bolloga jaudai. Ja Atlantīdai tuvojās sumpurņu banda — tas nozīmēja, ka agri vai vēlu sāksies vāju cīņas. Visbiežāk tie sagāja matos ar asinskājiem vai, dīvainā kārtā, ar sīkaļām thuthu, kuri ne­atzina nekādu mutes brūķēšanu. Tādās reizēs vienmēr bija jāiejaucas savam desmitam grifu, lai nomierinātu iekaisušos prātus un izraidītu no pilsētas miera traucētājus.

Žirti

Toties žirtiņi bija pavisam cita lieta — visu mīluļi, mīkstsirdīgas, kareivīgi romantiskas radības, kurām nekad

neaptrūkās laba vārda. Viņus mēdza saukt arī par izdabiņiem, jo viņi pastāvīgi, nemitīgi un nelūgti kādu slavēja, pielabinājās, apbrīnoja tā veikumu un izskatu un jūsmoja par visu pēc kārtas — bez atlīdzības. Ja gadījās nomāktības brīdis, vajadzēja tikai aiziet uz kādu žirtu krodziņu: tur tevi uzreiz ar garantiju uzstutēs uz pekām.

Žirti nāca no Žirtīnes novada Camonijas dienvidrie­tumos; no kontinenta Žirtīni atdala liela aiza. Kā stāsta

teika, Votāns — dievs, kuram par labsirdību bija ļoti maz sajēgas,— kādudien tā sapiktojās par žirtu mīlīgumu, ka savēzēja savu lielo cirvi un nošķīra viņu zemi no Camonijas. Taču patiesībā šī plaisa, visticamāk, ir senlaiku kanāls, ko bija izbūvējuši Camonijas pirmie Venēcijas vecīši.

Mandragas

Pilsētā dzīvoja arī mandrāgas — nakteņu dzimtas augi no Grieķijas, diezgan uzticīgas puscilvēcīgas būtnes ar sak­nēm līdzīgām ekstremitātēm, ar kurām tās varēja ieķerties, kur vien gribēja. Tās ieķērās nemitīgi, jo neko citu darīt neprata. Mūžīga mīkla viņām bija jautājums, kāpēc viņas par to netiek devīgi atalgotas, jo dzimtenē bija pieņemts mandrāgām maksāt par ieķeršanos, ticot, ka tas nesīs laimi arumiem.

Trakojošās

menadas

Arī trakojošās menadas bija grieķietes, taču no pavi­sam citas sugas. Viņas bija dieva Dionīsa sekotājas, mēdza uzposties zvērādās un dejoja ielās līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Menadām bija sieviešu ķermeņi un mežakaķu sejas. Tām pakaļ mūždien valkājās bars satiru — talantīgu stabulnieku un vīna dzērāju ar cilvēku sejām un spēcīgām āža kājām. Venēcijas vecīši bija Toskānas kalnračtroļļi, čakli strādnieki un lieli dziedātāji, taču arī lepnīgi, atriebīgi un viegli samusināmi uz streikiem.

Starpcūkas