Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Ja uznāca vajadzība pēc garīgiem pārbaudījumiem, At­lantīdas iedzīvotāji devās pie starpcūkām. Tās bija ļoti slai­kas, filozofiski apdāvinātas puscūkas ar izteiktu slieksmi uz askēzi — starpcūkas pārtika vienīgi no tējas, piena putriņas un disputiem. Divas vai trīs starpcūkas allaž varēja sastapt jebkurā Atlantīdas tējnīcā, un iesaistīt tās filozofiskās deba­tēs bija vieglāk par vieglu. Ja tu zaudēji modrību, starpcūka varēja tev aizdiskutēt krēslu no padibenes un pati uzsēsties tam virsū. Vajadzēja tikai pamest gaisā nedibinātu apgal­vojumu, lai kāda starpcūka uzreiz apgalvotu tieši pretējo.

Tomēr bija jāzina mērs, jo starpcūkas allaž bija gatavas savus uzskatus aizstāvēt divkaujā. Un ar zobeniem tās rīkojās ap­brīnojami izveicīgi.

Midgardas čūskas un tverpi

Reižu reizumis pa ielu aizdancoja kāda no raibajām Midgardas čūskām, liela un gara kā lokomotīve ar desmit piekabēm un nekaitīga kā vāverēns. Tai pakaļ rikšoja vesels bars tverpu ar spaiņiem: viņi vāca kopā čūskas gļotas, lai no tām izvārītu zupu, kas ēdēju padarot nemirstīgu. (Šis ticējums tā arī palika nepierādīts, jo tverpi zupu citiem ne­deva, ēda paši, bet viņi jau tāpat bija vismaz tūkstoš gadu veci.)

Baalbekas

tārpeļi

Baalbekas tārpeļi tādi nemaz nebija, tas ir, viņi nemaz nebija tārpeļi un pat ne tārpi, bet gan prāvi, pūtaini milži ar vēršu galvām un trim muskuļainām rokām. Kā viņi da­būjuši tādu vārdu, neviens nezināja, jo šie ērmi nepavisam nebija līdzīgi tārpiem un arī no Baalbekas nenāca: viņu dzimtene bija Lieldienu salas. Viņi uzvedās pieklājīgi, bet viņiem piemita īpatnēji paradumi, piemēram, viņi labprāt līdz gurniem ierakās irdenās smiltīs un tad sāka bubināt nesaprotamas lūgsnas.

Visas Atlantīdā sastopamās radības nemaz nav iespē­jams uzskaitīt. Te dzīvoja gan Dānijas spilvainīši, mazie pustaisītie no Jaunzēlandes, ledbrauņi no Antarktīdas, Japānas bonzaitiņi, mūkteliņi, meluzīnes, ghorki, aizmāršī­gie sūnaini, mērāzīši, kārtavnieki, putnu bulbuļi, nomas, lemuri, kājgriezes, tīzenhauzeni, rumpelrūķi, kāsīši, micīši, suņagalvas, rudzu raganas, pupaleļļi, šķirgaiļi, bubuļastes, runduliņi, ētermilži, pusmūmijas, precēni, voltigurgi, kanēļnieki, stiebrinieces, prīkšķi, teliņlemuri, gurķmiķeļi, nigliņpigori, ūdensdžini, pigmejēnekļi, halutulces, ūķudakši, sniegtupuces, meža liņģīši, kūdras raganas, kā arī vesela armija grūti kaut kara pieskaitāmu mazpulciņu, un kur nu vēl dažnedažādi vienpatņi. Uzturēties Atlantīdā bija atļauts pat bollogiem, tiesa, ne garākiem par piecpadsmit metriem un ar galvu.

Zils lācis te nešķita kaut kas dīvains.

Neredzamie cilvēki

Ak jā, taisnības labad vēl jāpiebilst, ka Atlantīdā dzīvoja arī tā saucamie neredzamie cilvēki, sabiedrības izstumtie, radikāli ārpusnieki, kas savus mitekļus bija ierīkojuši pilsē­tas vecajā kanalizācijā. Tos nekad nedabūja redzēt uz ielas, vien naktīs (un arī tad tikai ļoti reti) tie izlīda no savām šahtām svaigā gaisā apdarīt tās nedaudzās tiešām svarīgās lietas, kas tiem lika uzturēt jele kādas attiecības ar augšpasauli.

Pilsētā pat klīda baumas, ka tie, kas iznāk virszemē, ne­maz nav neredzamie cilvēki, bet gan starpnieki un palīgu palīgi. īstie neredzamie cilvēki patiešām esot neredzami un ne no šīs pasaules. Katrā ziņā tā vecāki iegalvoja saviem nepaklausīgajiem bērniem, neaizmirsdami piedraudēt, ka

tMMliltt

neredzamie cilvēki ir trakoti kāri uz nerātniem bērneļiem un veikli jo veikli iestiepj tos savās katakombās. Pazemes iemītnieki Atlantīdā bija kaut kas līdzīgs svētajām govīm. Sabiedrības labā viņi nedarīja itin neko, tomēr pilsētnieki pret viņiem izjuta nemākslotu cieņu — pa daļai aiz bailēm, pa daļai aiz māņticības, kas to lai zina; lai nu kā, saskaņā ar negrozāmu Atlantīdas paražu visa neapēstā ēdmaņa, vairs nevajadzīgās mantas un tamlīdzīgi ziedojumi tika mesti senās kanalizācijas lūkās kā upuris tiem, kas dzīvo tumsībā. Dziļi dziļumos kaut kas nošņāca, un veltes bija pazudušas. Šī paša iemesla dēļ Atlantīdā nebija ubagu, bezpajumtnieku un patiesu trūkumcietēju — vismaz redzamu. Ja kādam augšpasaulē dzīve neveicās, tas nozuda senajā kanalizācijā un vairs nekad netika redzēts.

Atlantīdas arhitektūra

Pilsētā varēja redzēt itin visu iedomājamo arhitektūru un vēl ari šo to neiedomājamu. Visas zemes tautas, kas reiz bija kāpušas uz kuģa un devušās okeānā, agri vai vēlu bija nonākušas Atlantīdā un atstājušas te savas arhitektoniskās pēdas.

Ēģiptes pirātu pēcteči pirms daudziem gadiem bija, kā jau ēģiptiešiem to allažiņ gribas, uzcēluši milzīgas smilš­akmens piramīdas, kuru ieeja ap to laiku, kad es ierados Atlantīdā, vēl aizvien nebija atrasta. Pilsētnieki apgalvoja, ka piramīdās mitinoties miroņi, kuri tur dzīvojot gluži nor­mālu dzīvi. Baigās baumas tomēr nespēja atlantiešus atturēt jaukās vasara« dienās šīs ar zāli un vīteņiem apaugušās te­rases izmantot piknikiem brīvā dabā. Turpretim naktīs, kad piramīdās bija dzirdama šņirkstoņa un vaidi, kad tur zvanīja savādi zvani, ļaudis centās tuvumā nerādīties.