Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Arābi bija sabūvējuši minaretus un mudžeklīgas balsi­nātu namiņu kasbas; no arābu laikiem bija saglabājušās arī tās pilsētas daļas, kuru apbūvi veidoja galvenokārt teltis.

Itāļi bija cēluši lielus, krāšņi izgleznotus domus un slējuši dižīgas statujas, taču dzīvoja namos, no kuriem lobījās apmetums, šaurās ieliņās, kurām pāri bija nostieptas veļas auklas. Vēl itāļiem traki patika drupas, tādēļ savas smalkās celtnes viņi nereti turpat uz vietas sagrāva, lai tās apaugtu ar mežvīnu un nezālēm. Kad laika zobs šīs gruvbūves bija kārtīgi pagrauzis, tās kļuva patiešām interesantas, jo bija drupu drupas — vēl lielāks arhitektūras sabrukums vien­kārši nav iespējams.

Normandijas gnomi katru lielāku tukšumu steidzās no­bruģēt ar menhīriem, apkārt ierīkot mazus veikaliņus, kuros viņi pārdeva tik stipru kafiju, ka nepieradušam dzērējam pēc tam vēl stundām ilgi griezās galva. Pa naktīm ieradās Dienvidanglijas granītpunduri, kuriem ar gnomiem bija sens naids, un sadragāja viņu menhīrus vai izlika no tiem dīvainas bildes. No kurienes tādiem knariņiem tik milzīgs spēks, tā bija viena no Atlantīdas neatminētajām mīklām.

Pirmajā acu uzmetienā visprimitīvākās Atlantīdas būves bija tik pārvarīgi lielas, ka tās varēja uzskatīt par iespaidī-

gākajiem pilsētas arhitektūras paraugiem. To cēlāji bija Austrālijas skudrinieki, proti, runa ir par neiedomājami lie­liem skudrupūžņiem: daža tornis sniedzās debesīs daudzu kilometru augstumā. Skudrinieki — apakšā cilvēki, augšā skudras — pilsētā bija īpaši labi ieredzēti kā čakli strādnieki. Bez atlīdzības nemitīgi vākdami atkritumus, viņi gādāja, lai ielas būtu žilbinoši tīras: raugi, drazas viņi pēc tam iebūvēja torņos, un tie tātad nebija nekas cits kā kopā salipinātu atkri­tumu kaudzes, kas nemitīgi auga arvien augstākas.

Skudrinieku fiziskais spēks bija apbrīnas vērts: tie varēja nest kravu, kas simtreiz pārsniedza viņu pašu ķermeņa masu; mjā, ar*prāta spējām viņiem gan nebija tik spoži. Ar viņiem varēja sarunāties tikai par atkritumu savākšanu un pūžņubūvi, un arī par šiem tematiem — vienīgi zīmju va­lodā, kurai bija nepieciešami divi taustekļi uz galvas (kaut kā varēja iztikt, pieliekot dūres pie ausīm un šūpojot rādītāj­pirkstus, taču, kā jau sacīts, īsti nebija vērts).

Indieši bija cēluši gandrīz visus pilsētas tempļus un arī rīsa ēdnīcas pilsētas nomalē; tajās saimniekoja pusziloņi.

Pusziloņi pa lielākajai daļai bija cilvēki, taču apveltīti ar gaiš­zilām ziloņgalvām un sešām rokām, kas jo īpaši noderēja, rosoties ēdnīcās: viņi bija pat vēl izdarīgāki nekā četrroces kājgriezes (tiesa, tās gatavoja garšīgāk). Pusziloņi tveršanai varēja izmantot arī snuķi, tādēļ spēja reizē sakratīt katlu, ap­maisīt pannu, pasniegt šķīvi, sagriezt sīpolu, noskalot rīsus, mazgāt traukus un iekasēt naudu. Karija ēdieni pie viņiem bija teicami, taču viss garšoja vienādi.

Japānas bonzaitiņi dzīvoja Atlantīdas mazākajā rajonā, kas pēc viņu mēriem gan bija milzīga — gandrīz divdes­mit kvadrātmetru liela — bonzai plantācija. Bonzai kvar­tāls un tā iemītnieki, kas augumā nebija daudz garāki par centimetru, Atlantīdā bija viens no iecienītākajiem tūristu intereses objektiem un atradās īpašā aizsardzībā. Bonzaitiņu rajonu apņēma izturīgs dzelzs žogs, uz viņiem varēja bolīties tikai no ārpuses, un drošības pēc viņus vēl arī ap­sargāja bargu jetiju komanda. Stikla pārjums sargāja viņus no lietus — jo sīkuli bonzaitiņu varētu nosist pat viena vienīga lāse.

Saracēņu pirātu roku darbs bija smilšakmens pilis daudz­stāvu nama augstumā; ar savām neskaitāmajām šaujamlūkām tās izskatījās aplam kareivīgas, taču mūsdienās tajās pārsvarā glabāja lielizmēra atkritumus. Kurš katrs Atlantī­das iemītnieks jums pateiktu, ka tieši tajās vairojās nikni neieredzētie taražbaloži, par kuriem vēl būs runa turpmāk.

Veselu pilsētas daļu celtnieki bija vēsturē pazaudē­juši bez pēdām, atstājot ērmotus torņus un zāles, kas bija uzbūvētas no tādiem materiāliem, kuri nekur Camonijā nebija atrodami, no neiedomājami izturīgām plastmasām un metāliem. Daudzas no šīm ēkām bija no materiāla, kas atgādināja nopulētu varu, taču bija daudz cietāks un pama­tīgāks. Pilsētnieki stāstīja, ka šīs celtnes Atlantīdu rotā jau gadu tūkstošiem, taču to spožumu nebija blāvinājušas nedz lietavas, nedz meteorītu nokrišņi; tām nebija ne skrambiņas. Logu vietā tām bija apaļi, krāsaini milzu kristāli, kas ārkārtīgi taupīgi piesaistīja saules gaismu, ko izkliedēja pa iekštelpām. Grīdas un griesti bija no kaut kā stiklam līdzīga; šī viela tumsā zaļgani spīdēja un, likās, elpoja. Šajās pilsētas

daļās slējās gigantiskas statujas — piecreiz lielākas nekā tās, kuras cēla itāļi: no pjedestāliem dižīgi skatījās būtnes, kādām līdzīgu vairs nebija ne Camonijā, ne visā pasaulē. Neticami, taču fakts: šīs statujas bija no slīpēta koka, taču tas bija ciets un izturīgs kā cēlmetāls.