Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Daudzos no šiem namiem valdīja pagalam ērmoti dabas likumi, ūdens tecēja augšup, turklāt reizēm tur briesmīgi spo­kojās. Naktīs tur sākot runāt mēbeles; ja tikai svešādos priekš­metus, kas rēgojās laukā no sienām, grīdām un griestiem, vispār varēja saukt par mēbelēm. Lai gan visas durvis bija vaļā, apmesties šajās ēkās uz dzīvi neuzdrošinājās pat visrū­dītākie atlantieši. Pa kaktiem čukstējās, ka tajās agrāk, pirms pārvākšanās uz kanalizāciju, mitinājušies neredzamie cilvēki.

Ķīniešu mantojumu pārstāvēja simtstāvu pagodas. To cē­lēji neizskaidrojamu apsvērumu dēļ bija mēģinājuši pilsētai pa vidu uzbūvēt pamatīgu mūri, taču vienā brīdī viņiem bija apnicis, un iznākums bija nieka mūrītis — pusmetru augsts, divdesmit kilometru garš un daudzviet jau sacauru­mots. Vikingi bija sabūvējuši simtiem garu koka namu, kuros šais laikos dzīvoja Smorgardas rūķi. Viņi tur uz mūžī­gās uguns vārīja ūdeni, un tvaiki bija tādi, ka arī aukstās dienās varēja krietni izsvīst, bet rūķi bija gatavi visus pērt ar niedru vicām — pēc viņu domām, tas bija trakoti veselīgi. Kā paklausīdami sakāmvārdam, kas pauda: "Kur satiekas divi holandieši, tur uzrodas siltumnīca," nīderlandieši bija veselu kvartālu pārjumuši ar stiklu, un ķeltu cilmes rudzu raganas tur audzēja milzīgus tomātus.

parvietošaās līdzekļi

Venēcijas vecīši, ilgodamies pēc dzimtenes, visu pilsētu bija izvagojuši ar kanāliem, pa kuriem brīvajā laikā tīksmīgi vizinājās košās gondolās un auroja sentimentālas ārijas. Pa šiem kanāliem varēja nokļūt gandrīz jebkur, ja tikai tev bija laiva un tu labi pazini pilsētu. Vēl pa pilsētu varēja pārvie­toties pazemes rolsdrezīnās, ar jau pieminētajiem dēmon-

rikšām, ar piejaucētajām Midgardas čūskām, romantiska­jām, taču diezgan lēnajām milzgliemežu karietēm, ar kādu no neskaitāmajiem dirižabļiem un ar camoniešu tramvaju, kuru darbināja Naktigalgala patentētais skudru motors.

Drezīnu

satiksme

Drezīnu tīkls bija sazarota sliežu ceļu sistēma, kurā rak­tuvju punduri nodrošināja uz kraujuma principa veidotu drezīnu satiksmi. Noteiktā pilsētas vietā nokāpjot pazemē, jūs varējāt iesēsties kādā no luksusklases drezīnām, kas lielākoties bija sakabinātas kopā pa desmit, tad raktuvju punduris pirmajā drezīnā iepūta ragā, atlaida bremzes, un aiziet! — jūs jau ellišķīgā ātrumā traucāties pa lāpu apgais­motām šahtām.

Pārvietošanās ar drezīnu sastāvu bija piemērota diezgan dēkainiem gariem. No punkta A uz punktu B ceļš veda tikai no kalna lejā, vienīgais dzinējspēks bija nogāze, kā arī drezīnu un pasažieru masa. Brīžumis sastāva ātrums sasnie­dza krietnus simt kilometrus stundā, un jo īpaši līkumos pa gaisu ļoti gleznieciski lidoja dzirksteles un reizēm arī viena otra drezīna.

Punktā B jūs trīcošiem ceļiem izkāpāt un pa garām vītņu kāpnēm atgriezāties dienas gaismā. Drezīnas ar trīšu sis­tēmas palīdzību tika pārceltas uz kādu no pārējiem sliežu ceļiem, kas veda neskaitāmos dažnedažādos virzienos. Ja tikai gars bija pietiekami noturīgs, ar pārsēšanos tā varēja nonāk gandrīz jebkurā Atlantīdas vietā.

Dirižabļi

Krustām šķērsām pāri pilsētai pie augstiem mastiem bija nostieptas troses, pa kurām pārvietojās dirižabļi. Sistēmas uzturētāji bija parūpējušies, lai baloni, kuriem lielākoties bija ietilpīgas pasažieru gondolas, nebūtu pārāk atkarīgi no vē­jiem. Ja gaisa straumes kādubrīd nebija labvēlīgas, pasažieri paši varēja pielikt roku un darbināt gaisa kuģi, griežot prāvu propelleru. Šim nolūkam bija domāts garš piedziņas kurbulis, kas bija ērti sasniedzams no jebkuras sēdvietas gondolā.

Tramvaju satiksme atradās pilsētas domes pārziņā, tā tika finansēta no nodokļiem, un atlantieši to drīkstēja izmantot bez maksas. Tramvajus vadīja štata skudrinieki, kuri gluži saprotamā kārtā vislabāk prata apieties ar skudru motoriem.

Adītnatla

No vienas Atlantīdas malas līdz otrai veda ADĪTNATLAS bulvāris — pilsētas galvenā iela, kuras tirgotavās un pārstāvniecībās bija pieejamas visas preces un pakalpojumi, kas vien tobrīd pasaulē bija, kā arī restorāns jebkurai tautī­bai un ēšanas dīvainībām un vēl daudz kas cits.

Suņabuki labi spēlēja šahu un bija to padarījuši par rūpalu — ierīkojuši suņabuku šahšeņķus, kuros, ēdot un dzerot stipralu, bija iespējams zaudēt šaha partijā ar kādu suņabuku (neviens suņabuks šahā vēl nebija uzvarēts, kas zina, varbūt tāpēc, ka nebija atradušies drosmīgie).

Kažoku ķemmētavas, pats par sevi saprotams, visbie­žāk apmeklēja pinkainas radības, un tās apkalpoja melunīzes — plikpaurainas pundures, kurām bija nosliece uz tarkšķēšanu un gluži mākslinieciski sukāšanas, šķērēšanas un ķemmēšanas talanti. Es turp gāju vismaz reizi nedēļā, garām ķiplokceptuvēm, tverpu šūšanas ateljē, ķīniešu veļas