Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Sākumā mēs jozām pa šaurām, lieliem akmeņiem bruģē­tām ieliņām, un mums virs galvas uz neskaitāmām auklām karājās izžauta veļa; pēc tam nami kļuva retāki, toties parā­dījās pilsdrupas, uz kolonnām atspiedušies, krūmos un vītenājos ieauguši tempļi un akmens pieminekļi — briesmīgi saplaisājuši un visai pabrukuši. Neizskatījās, ka te kāds dzīvotu — ja nu savvaļas kaķi, kas mums uzbāzīgi trinās gar kājām.

No bruģa izlēca zila dzirkstele, kas apmeta metru garu elektrisku loku un atkal nozuda kaut kur ielas plaisās. Mazu mirklīti visa iela bija mirdzējusi zilganā gaismā.

Es izbijos un atlēcu vismaz par metru atpakaļ.

"Zilais zibens," Hemlūts nevērīgi atmeta ar roku, "nav bīstams."

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Zibens, zilais: dabas fenomens, kas jau daudzus gadsimtus no­vērojams vienīgi Atlantīdas pilsētā. No zemes izšaujas zilganas elek­triskas izlādes, visbiežāk — lokveida, parasti — naktīs. Apmierinošs zinātnisks izskaidrojums joprojām nav atrasts, taču vismaz ir noskaid­rots, ka šie zibeņi veselībai nav kaitīgi, ja nu vienīgi var dabūt galu no pārbīļa.

Mēs šķērsojām lielu laukumu, kura vidū no izžuvu­šas strūklakas baseina slējās melns, krietnus divdesmit metrus augsts obelisks. Vairāki desmiti kaķu ņurrādami gulēja baseinā un laizīja ķepas. Aiz obeliska bija doms, lielākais no visiem, kurus līdz šim biju redzējis Atlantīdā. Doms bija celts no balta marmora un apjumts ar

zaļu akmens kupolu, kas vismaz trešajā daļā jumta bija iegruvis.

"Mūsu guļamistaba," Hemlūts pavīpsnāja.

Kāpnes, platas kā Atlantīdas galvenās ielas, veda uz ieejas durvīm, kuras sargāja divi akmens ciklopi, lieli kā mājas. Durvis — vai, drīzāk, vārti — bija vaļā: vērtne — masīva kā trīsmastnieka korpuss — bija izlauzta no virām un domā uz grīdas gulēja jau tik sen, ka tai cauri bija iz­spraukušies zāles cērpi, usnes, nātres un mazi kociņi.

Mēs pārsoļojām tai pāri un iegājām drupās, kur, no mums sabijušies, gaisā uzspurdza baložu bari. Krēslainajos kaktos zibēja smaugas, brūnas ēnas.

Pa vēl vienām milzīgām kāpnēm nokļuvām galerijā. No iekšpuses doms izskatījās pagalam nejēdzīgi sabūvēts, bet tā droši vien likās sabrukuma dēļ. Kāpnes veda nekurienē, šur un tur rēgojās nevajadzīgas arkas, ceļu aizšķērsoja ne­zālēs ieauguši garšļaukus nogāzušos kolonnu stumburi un ielūzušā kupola lauskas.

Pa iegruvušo jumtu ieslīpi krita šīs dienas pēdējie sau­lesstari, dramatiski apgaismojot bezgalvainās un bezrokainās statujas nišu iedobēs. Vienā vietā sarkanajā marmona sienā bija izcirsts milzīgs bareljefs, kurā bija redzams garā mantijā tērpies skelets ar izkapti.

Man šis doms nepatika. Bet jau bija nakts, un es neva­rēju atļauties būt izlepis.

"Te vismaz nav taražbaložu, gā?" Hemlūts ieminējās, kad mēs jau bijām ķērušies sev ierīkot sūnu cisas.

"Taražbaloži? Kas ir taražbaloži?"

"Gā. Kas ir taražbaloži. Grūti pateikt. Kas to vairs lai zina…"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Taražbaloži: nepopulāri mutanti, baložu, žurku un tarakānu krustojums. Taražbaloži ir apmēram metru piecdesmit lielas kanāla žurkas ar baložu spārniem un putnu knābjiem, taču kājas, taustekļi un gremošanas orgāni tiem ir kā tarakāniem. Par žurku mantojumu liecina tikai garā, mīkstā aste. Arī visrūpīgākajā autopsijā pagaidām nav izdevies atrast taražbaloža smadzenes, tādēļ var izteikt minē­jumu, ka tā ķermeņa vadības centrāle atrodas kaut kur kuņģa-zarnu trakta apvidū, kas veido lielāko daļu taražbaloža iekšu. Vēl tiem nav sirds: tās vietā atrodas nesamērīgi lielas aknas, kas bez dzīvības briesmām sagremo arī visindīgāko ēdmaņu un reizē gādā, lai cirku­lētu asinis, kurām ir puvušu olu krāsa, smaka un konsistence. Tum­sas aizsegā taražbaloži dodas medīt barību, kas pārsvarā sastāv no sadzīves atkritumiem un sprāgoņiem, taču bada laikos taražbaloži uzklūp arī lielākām dzīvām būtnēm. Taražbaloži ir vienīgie mums zināmie maitēdāji, kas sprāgoņus aprij ar visiem kauliem, nagiem un skropstām.

"Brr! Tu skaidri zini, ka šeit to taražbaložu tiešām nav?"

"Pilnīgi droši neko nevar zināt, gā?"

Man lēnām modās pirmās šaubas par to, vai Hemlūts tiešām ir pietiekami kvalificēts tūristu gids.

"Cik bieži tu jau te esi nakšņojis?"

"Bieži!"

"Cik bieži?"

"Daudzreiz!"

"Beidz māžoties! Cik daudzas reizes?"

"Ē… vienu."

"Vienu reizi? Godīgi? Un kad tas bija?"

"Labi, jau labi — šonakt! Pirmā reize, gā? Kā viss dzīvē!

Tagad apmierināts? Beidzot varam gulēt? Gā?"

jau pēc dažām minūtēm vienmērīgā šņākuļošana, kas skanēja no Hemlūta cisu puses, pārtapa sapņainā pīkstoņā, turpretim es vēl ilgi gulēju nomodā. Neļāva aizmigt visi šīs dienas notikumi, neskaitāmās brīnumu lietas, ko biju redzē­jis, neapremdinātais izsalkums, bet visvairāk — šī neomu­līgā naktsmītne. Kā tas var būt, ka tik krāšņa celtne — kas par to, ka pussabrukusi, — ir pilnīgi tukša un neapdzīvota?