Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Gā! Veikli!" Hemlūts ar cienību noteica.

Man bija licies, ka viss norisinās neiedomājami lēni, taču patiesībā bija pagājusi labi ja pussekunde. Tikai vēlāk atskārtu, ka šai brīdī manī bija atdzīvojušies dabiskie plē­sīga zvēra instinkti. Beigu beigās es tomēr biju lācis. Līdz šim, audzināšanas un izglītības pēc, šie instinkti manī bija nomākti, taču doma drupās kaut kādi aplamnieki bija sado­mājuši man uzbrukt, tā manī pamodinot mežonīga aizmūžu lāča iznīcināšanas dziņu. Atmetu galvu, un no manas rīkles izlauzās apdullinošs rēciens, ko vēl daudzkārt atkārtoja mil­zīgās ēkas atbalsis.

Man virsū metās divi vampīrkaķi uzreiz. Pacirtos sāņus, un viens man aiz muguras ietriecās kolonnas stumbenī, tikām otru lēcienā satvēru aiz pakaļkājas. Kā vesera metējs trīsreiz apgriezu neminci uz riņķi un aizlingoju turp, no ku­rienes tas bija nācis. Acīmredzot vampīrs tur uztriecās virsū kādam pārītim sugasbrāļu, jo no tās puses atskanēja sāpīgi un nikni šņācieni.

Tad bija miers.

"Ho-ho!" sauca Hemlūts. "Viss, gā, tie vairs nenāks! Vampīri ir mīkstpēdiņi!"

Viņš nicīgi nospļāvās uz grīdas un dzīrās man atzinīgi uzsist uz pleca, taču augumu starpības dēļ aizsniedzās tikai līdz manam elkonim.

Tajā brīdī no visām pusēm mums lēca virsū kādi piec­padsmit vampīrkaķi un vēl pieci traucās virsū pa gaisu.

Hemlūts, kā jau visi tabačnieki, nepazina baiļu. Tas ne­nozīmē, ka viņš bija drošulis, jo drosmīgs ir tikai tāds, kas izjūt bailes un tās pārvar. Vienkārši micīšu rūķiem šīs jūtas ir liegtas, jo tiem ir zaļas asinis un asinsritē nav ne miņas no adrenalīna. Tabačnieks gan pamana, ka viņam draud briesmas, bet viņu tas it nemaz neuztrauc. Ja micītim uz­bruks trīsmetrīgs gorilla, šim sīkaļam ne prātā neienāks, ka viņš šajā divcīņā neizbēgami zaudēs: kur nu, tabačnieks uzreiz sāks vicināt dūres. Bieži vien tas uzbrucēju apstul­bināja tik briesmīgi, ka pat desmitreiz lielāki pretinieki ap­stājās un laidās mukšus. Tādēļ sprīža auguma tabačnieki bija trakoti izmanīgi un bijāti cīnītāji. Turklāt Hemlūts, kā ikkurš džungļu iemītnieks, lieliski zināja, kas plēsīgiem pērtiķiem un mežakaķiem ir vājā vieta: to miklais deguns. Ar vienu precīzu pirksta dūrienu pietika, lai vampīrkaķis uz labu brīdi izstātos no cīņas; vajadzēja tikai pienācīgi notēmēt.

Flamenkadoro

Vēl piedevām Hemlūts pieprata kādu Brazīlijas dienvi­dos pazīstamu kaujas mākslu, tā dēvēto flamenkadoro (viņam pat bija raibi izšūta josta, kas apliecināja, ka viņš šajā mākslā sasniedzis devīto, meistara pakāpi) — elegantu dejcīņu, ko veidoja flamenko, karatē un torero kustības. Viņš stāvēja, gandrīz nekustēdamies no vietas, roku uzlicis uz gurna, otru pacēlis virs galvas — kā čūska, gatavs kuru katru brīdi mesties virsū. Turklāt viņš ar glītiem trijsolīšiem visu laiku griezās ap savu asi, laiku pa laikam piecirzdams kāju (tā cīņa ieguva teju, teju dejas ritmu), laiku pa laikam veiklā izklupienā aizlidinādams pa gaisu vai ietriekdams sienā kārtējo kaķi.

Brīžumis viņš zibensātri pastiepa uz priekšu divus kopā saspiestus pirkstus un iedūra kaķim degunā vai sāpju krustpunkta vietā paribē. To visu viņš darīja, dziedādams flamenko.

Mani paņēmieni nebija tik labi pārdomāti un izkopti, drīzāk jau spontāni un instinktīvi. Pats brīnījos par to, kādi vareni spēki manī līdz šim bija dusējuši neizmantoti. Vispār jau lācis ir viens no bīstamākajiem plēsīgajiem zvēriem uz zemes, tikai es to vēl nezināju, jo biju traki aizņemts, mal­dīdamies pa kalnu labirintiem, deldēdams skolas solus un niekodamies ar citām lāčiem neraksturīgām dīvainībām. Ar vienu spēcīgu sitienu pietika, lai šāds lielkaķis apmestu divkāršu salto, ar vienu kodienu — lai cits ņaukstēdams laistu ļekas vaļā. Ar uzbrucējiem izrēķinājos ātri un bez žēlastības, rūpīgi aprēķinātām kustībām, lai iztiktu bez pārmērīgas ālēšanās un neatstātu bez pieskatīšanas savu aizsardzības zonu; īsi sakot, rīkojos kā profesionāls bokseris ar asiem nagiem. Ja vampīri tiešām būtu tādi mīkstpēdiņi, kā tika apgalvots, tie jau sen būtu glābušies bēgot, taču tie neatstāja laukumu: lai cik spēcīgus sitienus dabūjuši, lai cik sāpīgi piezemējušies uz marmora grīdas, tie vien uz mirklīti nozuda doma tumšajos kaktos, taču jau pēc brīža atkal bija klāt.

Vampīru taktika bija vienkārša, taču iedarbīga: tie strā­dāja uz maiņām. Tie, kas bija paguruši, atkāpās salaizīt brūces, un viņu vietā stājās cita komanda. Mēs ar Hemlūtu tērējāmies, turpretim viņi atkal un atkal ieradās ar jauniem spēkiem. Perspektīvā mēs izrādīsimies zaudētāji.

Kāds lielkaķis bija pielavījies no aizmugures un iekodies man kažokā, cits tupēja priekšā un ar ķepām sāpīgi zvetēja pa kājām, trešais piederējās virs galvas un ķerstīja seju; es atskārtu, ka mani spēki ir galā. Ar pūlēm cilāju rokas un sāku pārdomāt, vai nevajadzētu pacelt balto karogu un padoties liktenim. Taču tieši tajā brīdī vampīri, kā saņēmuši nedzirdamu pavēli, lika mūs mierā un atkāpās. Nejauki paplucināti un aizelsušies, mēs piepeši bijām divi vien. Gaisu tricināja tāda kā elektriska vibrācija, kaut kas līdzīgs