Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

ļoti lielu circeņu cirpstināšanai — troksnis, ko es dzir­dēju pirmo reizi, taču uzreiz sapratu, ka tas nevēsta neko labu.

Taražbaloži

"Los Chucharrachasl" teica Hemlūts.

"Kas?"

"Taražbaloži."

Desmit metru no mums doma grīda bija itin kā atmodu­sies dzīvei. Mums tuvojās ņudzošu radījumu masa, kurā šur tur bija saskatāmi nakts tumsā dreboši kukaiņu taustekļi. Lāgu lāgiem kāds taražbalodis, mežonīgi vicinādams spār­nus, pacēlās gaisā, ļāva mēnesnīcā brīdi aplūkot tā derdzīgo siluetu un atkcll nožāvās pretīgajā pūlī.

"Man it kā teica, ka šeit taražbaložu nav!" Cerams, pār­metumu manā balsī nevarēja nesaklausīt.

"Ā-ā-ā…. taražbaloži… ne kauna, ne goda!" Hemlūts nicīgi nosprauslojās. "Vienmēr lien tur, kur viņus neviens negaida."

īsti vietā tāda izrunāšanās laikam gan nebija, jo vispār jau taražbaloži mums nupat bija izglābuši dzīvību. Iespē­jams, tikai tāpēc, lai to nolaupītu paši, un tomēr: vampīrkaķi bija aizvākušies. Acīm redzami saprātīgas būtnes.

"Mēs vienkārši skriesim uz durvīm," ierosināja Hem­lūts.

Skaidrs. Kāpēc gan ne?

Taražbaloži [turp.]: ja gadījies sastapt vienu vai vairākus taražbaložus, ir ļoti ieteicams neizdarīt ātras kustības. Vēlams iz­raudzīties iespējami dejiskus un līgani plūdeņus pārvietošanās paņēmienus. Taražbaloži reaģē tikai uz asām, straujām kustībām. Tā kā viņiem nav smadzeņu, viņi domā, ka viss līganais un plūdenais ir ūdens.

Brīnišķīgs padoms, tāds pats kā ieteikums sastingt un nekustēties, kad tev virsū peld karaliskais tiranozalis vai

tevi uz ragiem taisās uzdurt satrakots forints. Kaut kā nebija viegli šādus padomus uztvert ar pienācīgu uzticēšanos. Ja es klausītu savai sirdij, tad šobrīd mestos uz kāpnēm, nelabā balsī brēkdams un rokas vicinādams. Tomēr centos palikt mierīgs un pieliku visas pūles, lai kustētos kā balerīna palē­ninātā filmā.

"Ej pavisam lēni!" caur sakostiem zobiem izgrūdu. "Tad viņi domās, ka mēs esam ūdens."

Hemlūtam tas neizklausījās pārliecinoši.

"Gā? Domās, ka mēs esam ūdens? Kā tev kas tāds ienāca prātā?"

"Man smadzenēs ir leksikons. Tas reizēm stāsta derīgas lietas," es šņācu, izplestām rokām kāpdams pa kāpnēm kā cirka artists uz nolaidenas virves.

"Leksikons smadzenēs. Gā. Saprotu…"

"Nu… tas nav īsti leksikons. Patiesībā tas ir eidēts! Ar septiņām smadzenēm! Viņš redz tumsā un ar prātu spēj at­vērt sardīņu bundžu. Viņš runā man galvā."

Hemlūts skatījās uz mani kā uz vājnieciņu, kas drudža murgos runā dieva zīmes.

"Paklau," tabačnieks teica. "Tu uz kādu laiciņu esi zau­dējis prātu! Tas nekas, gā? Tik grūtā brīdī par to nevajag kaunēties. Es pārņemu komandēšanu, gā? Mēs izplešam rokas un kliegdami skrienam pa kāpnēm lejā."

Es skatījos uz kāpnēm.

"Nē," paziņoju. "Mēs to nedarām."

"Kāpēc tad ne?"

"Tāpēc." Ar degunu norādīju uz kāpņu lejgala pēdējo pakāpienu.

No turienes augšup rāpās cita taražbaložu karaspēka vienība. Sekojot avangardam, pa doma durvīm platā straumē plūda tūkstošiem citu. Zvēriskie kukaiņi līda iekšā

pa visiem logiem un mūru spraugām. Mēs bijām pilnīgi aplenkti.

"Mūs gaida nāve," es sacīju.

"Gā, mūs gaida nāve," Hemlūts pārmaiņas pēc nerunāja pretī. Tomēr noskārtu, ka viņš kaut ko meklē, ticēdams, ka arī šādos apstākļos var kaut kā izkulties.

Taču viņam neiekrita prātā neviena gaiša doma.

Taražbaloži platā vienlaidu vilnī plūda augšā pa kāpnēm. Doma atbalsis desmitreiz pastiprināja viņu tarkšķēšanu.

Man zem kājām kaut kas sakustējās. Pa tumsu biju uzkā­pis kādam taražbalodim virsū! Derdzīguma pārņemts, pa­lēcu sānis un pagrābu akmeni, lai ar to zveltu neradījumam pa pauri. Kārtīgi atvēzējies, pēkšņi ieraudzīju, ka man zem kājām nemaz nav taražbalodis. Pakāpiens nobrauca dziļāk un pazuda, tam sekoja otrs un trešais.

Kāpnēs bija parādījies caurums — tik liels, ka pa to va­rētu izvilkt zirgu.

Ij ne acumirklīti neapdomājies, Hemlūts tajā ielēca.

"Aū!" viņš no apakšas kliedza. "Tu arī! Gā! Lec! Nav dziļš!"

Es iemetu akmeni taražbaložu biežņā, ar pretīgu brākšķi sadragādams kādas hitīnbruņas. Neko vēl aplamāku šobrīd laikam nebija iespējams pastrādāt.

Ievainotais taražbalodis iebrēcās tik nelabi kā zāģis, ja vien zāģis prastu brēkt. Simtiem sugasbrāļu piebalsoja, pa­cēlās spārnos un lidoja tieši man virsū.

Es ielēcu caurumā.

Nepilnus divus metrus zemāk piezemējos uz pekām, vien druscītiņ iesāpējās cinkšļa locītavas. Man virs galvas kāpnes vērās ciet, akmeņi žņerkstēdami sakļāvās. Viens ta­ražbalodis tomēr vēl pamanījās iespraukties tur pa vidu un acumirklī to nožēloja, jo pakāpieni viņu glīti pārgrieza uz pusēm. Patrepē bija tumšs kā Naktigalgala tumšajā kambarī.

"Jūs esat drošībā/' atskanēja balss, par kuru nebija iespē­jams pasacīt kaut jele tik, vai runātājs ir vīrietis, sieviete vai dēmons. Visvairāk tā izklausījās pēc runājošas taures.

Runātāja

balss

"Sekojiet manai balsij, es jūs izvedīšu brīvībā. Šurpu… šurpu…"

Neko citu balss vairs neteica, vien laiku pa laikam atkār­toja: "Šurpu… šurpu…" — bet mēs klupdami krizdami seko­jām tai pa tumsu.

Vairs nezinu, cik reižu es nostiepos garšļaukus un slējos kājās; pazemē valdīja pilnīga tumsa un dažnedažādu šķēr­šļu bija vai cik.