Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Brīžiem ga* ejas sienu locīdamies aizšāvās kāds no zila­jiem zibeņiem, kas mani pirmajā brīdī ļoti izbiedēja, taču zi­beņi bija tik žigli, ka es nespēju tikt skaidrībā, kas bija mūsu pavadonis. Zilgajā blāzmā nepaguvu pat ieraudzīt, kur īsti viņš ir.

Pēdīgi iegriezāmies tunelī, kurā vismaz bija kaut kāda blāva gaisma. Pa caurumiem griestos tumsā iesniecās slaidi gaismas pirksti.

"Tā ir kanalizācijas lūka," ķērkstoši paziņoja balss. "Te jūs varat izrāpties laukā."

Lai gan tagad jau bija mazlietiņ gaišāks, runātāju man joprojām neizdevās saskatīt. Tas noteikti stāvēja pavisam blakus, bet kur īsti? Uzrāpušies pa dzelzs kāpnēm, mēs no­stūmām kanalizācijas lūkas vāku un izkārpījāmies brīvībā. Mēs stāvējām tumšā šķērsieliņā, kas veda uz platu, lielpilsē­tas dūkoņas piesātinātu ielu. Balss bija pazudusi.

"Tie bija neredzamie cilvēki!" Hemlūts mani apgais­moja.

"Neredzamie cilvēki?"

"Gā. Neredzami."

Mēs klusēdami gājām turp, kur dunēja Adītnatlas bulvā­ris. Vajadzēja kaut ko iekost brokastīs. Hemlūts bija kļuvis diezgan nerunīgs: varbūt jutās neērti par to, kādās briesmās viņš mani bija ievilinājis.

Viņš arī patiešām centās kaut kā sadabūt dažas piras, lai mani apremdinātu ar mazu, jauku brokastiņu kādā suņabuku šahšeņķī. Suņabuki jau kopš agra rīta sēdēja pie saviem šaha galdiņiem un ik gājienu pavadīja ar niknu rū­cienu.

Pēc šīs nakts notikumiem man bija pilnīgi skaidrs, ka šajā pilsētā, lai izdzīvotu, bija vajadzīga pajumte. Jumtu virs galvas varēja dabūt par naudu, un, lai dabūtu naudu, bija jāstrādā. Biju stingri apņēmies sameklēt darbu. Hemlūtu šī doma pārāk nesajūsmināja.

"Strādāt?" viņš ar pretīgumu novilka. "Labāk iesim ielās. Es dziedu, tu danco."

"Es tev neesmu nekāds dresēts lācis!"

"Gā, es zinu," Hemlūts nopūtās.

Darbs Atrast darbu Atlantīdā nebija grūti. Dažas pirmās nedē­ļas mēs ar Hemlūtu strādājām kažoku ķemmētavā. Tādos iestādījumos vienmēr bija vajadzīgi ķibinātāji, kas izknibi­nāja no ķemmēm un sukām matu kušķus, sašķiroja tos pēc matu tipiem un nogādāja parūkmeistariem. Mēs dienu un nakti rosījāmies kā bitītes, urbinādami no sukām troļļu spal­vas, tās glīti un kārtīgi sašķirodami un kraudami turzās. Vispār jau speķainos un smirdīgos alu cilvēku matus no ķemmēm laukā ķeselēt nebija pārāk patīkami, jo sevišķi, ja pirkstos kož utis.

Drīz mēs pārgājām uz spļautuvi, kur augu dienu un nakti bija vajadzīgi slaucītāji, kuru pienākums bija nokopt riebīgo spļaudekļu un zāģu skaidu ķēpu un izkaisīt tīras skaidas. Darbiņš bija viegls, vienīgi ne pārāk higiēnisks. Nemitīgi vajadzēja uzmanīties, lai nepagadītos ceļā kādam spļāvienam, un tas nebija vienkārši, jo apmeklētāji izklaidē­jās, cenzdamies uzspļaut slaucītājiem.

Asiņu lombards

Pēc tam mēs salīgām darbā asiņu lombardā. Tur bijām etiķešu līmētāji, un mūsu uzdevums bija gādāt, lai neskai­tāmie asiņu paveidi nesajuktu un nesajauktos. Tas jau bija solis uz augšu pa karjeras kāpnēm. Es jutos kā pārdevējs smalkā vīna tirgotavā. Vajadzēja visos sīkumos pārzināt katru asiņu konservu sastāvu, prast noteikt tā cilmi, do­nora asinsgrupu un gadagājumu, zināt, vai tās ir troļļa vai pundura asinis, vai varbūt tās nodevusi ragana vai sazin kas vēl.

Mums tur bija īru koboldu zaļās asinis un flāmu ūdensgaru baltās, dižciltīgo natiftofu zilās asinis, dēmonrikšu dzeltenās asinis un, pats par sevi saprotams, viss sarkanās krāsas spektrs, no melnsarkanajām mīnotauru asinīm līdz žirtu dzidri sārtajām — rosй, kā sacīt jāsaka.

Jāteic gan, ka redzēt, kā strādā mūsu priekšniecība, vilkači, nebija diez cik patīkami. Ja reiz kāds bija ieradies pārdot asinis, tātad tas nebija smalku ļaužu, un iestādījuma saimnieki arī attiecīgi izturējās. Arī es pats, kad vēl nebiju sācis strādāt lombardā, reiz atnācu nodot asinis. Man va­jadzēja sēdēt uz prasta koka sola un gaidīt, līdz vilkacis sagatavos šļirci. Tad viņš pieliecās man klāt un noprasīja: "Anestēziju vajag?"

"Jā, lūdzu," es pieklājīgi atbildēju.

Pēdējais, ko redzēju, bija viņa dūre, kas tuvojās manam degunam.

vaska figiiru

kabinets

Vispēdīgi mēs salīgām kādā vaska figūru kabinetā par šausminātākiem. Paturot prātā, ka Atlantīdā gluži normāls un ikdienišķs skats ir jetiji un dēmonrikšas, varat iztēloties, kādi baigi ķēmi bija jāizstāda vaska figūru kabinetā, lai iedzītu šīs pilsētas iedzīvotājos bailes un šausmas. Mūsu pie­nākums bija slēpties aiz vaska figūrām un, ja kāds apmeklē­tājs pienācīgi nebaidījās, sastindzināt viņam dzīslās asinis ar apdullinošu kliedzienu.

Pāris dienu tā izklaidēties bija itin jautri, bet tad mums sāka aizsmakt rīkle. Turklāt darbiņš izrādījās arī diezgan bīstams. Pēc trešās saķeršanās ar kādu jetiju ģimeni mēs iesniedzām atlūgumu.