Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pa ceļam biju redzējis ļaudis mitināmies skārda būdelēs un teltīs; kāpēc viņi nenāca uz šo pilsētas nostūri, kur pames­tībā bezjēdzīgi gāja bojā simtiem milzīgu ēku? Atcerējos, kā apkaimes iedzīvotāji, noskatīdamies, kā mēs jožam uz šī doma pusi, bija grozījuši galvu. Domāju par to, kāda nezi­nāma nākotne mani gaida šajā apstulbinošajā pilsētā. Beigu beigās pārgurums izrādījās stiprāks un es tomēr aizmigu.

Sapnis

Sapnī redzēju, kā mēs ar Hemlūtu apmetamies uz dzīvi kādā no marmorlauvu mitekļiem, kas patiesībā izrādījās milzīga dzīvojamā virtuve, kur bija pulka smalku pavardu ar karstiem akmeņiem, uz kuriem cepdamās pilnībai tuvojās pamatīgas gaļas šķēles; man rādījās arī lielas cepeškrāsnis, kurās garnētas kājgriežu picas dekadentā izšķērdībā šaudīja siera burbuļus, un milzīgi katli, kuros uz lielas uguns vārījās treknas zupas.

Man pašam rokā bija daudzus metrus gara karote, un man bija uzticēts nogaršot visas zupas. Taču ik reizi, kad man izdevās pasmelt mazliet zupas, dzīvoklis kļuva vēl lie­lāks, un arī karote auga tam līdzi, tādēļ es vairs nevarēju aiz­sniegt savu muti. Satrakojos un izmetu garo karoti pa logu, taču pa saplīsušo rūti tūdaļ ielidoja vesels bars taražbaložu, kas acumirklī sāka rīt visu, ko ieraudzīja. Viens uzmetās man uz krūtīm un sāka ņurīt iekšā manas skropstas. Neradījums bija nepanesami smags, šķita, es smoku, jo taražbalodis rija

arī manu elpu. Tad es pamodos — bet īstenība bija gandrīz vēl briesmīgāka par murgiem: man uz lūpām, kārīgi svilp­dama, sēdēja astoņkāju sīkokšķe, kas patlaban sukāja iekšā smaku no manas mutes, bet uz krūtīm, nekaunīgi irgdams, tupēja resns nakts murds.

Tas nav sapnis

Spalgi iebrēcies, norāvu ošķi no mutes; tā nokrita uz grīdas, paskraidīja šurpu turpu un nozuda kādā akmens plaisā. Nakts murdam mēģināju iezvelt ar dūri, taču tas veikli pamuka prom, uzspurdza gaisā un mēkšķēdams no­zuda kaut kur tumsā.

Es spiegdams pielēcu kājās un uzklupu Hemlūtam ar pārmetumiem. Viņš nepavisam nesaprata, kāpēc es tā ālē­jos, jo tikai tagad un visai gausi nāca pie sajēgas.

"Tev rādījās slikts sapnis, gā!" viņš vienaldzīgi atteica. "Guli tālāk!"

"Tas nebija sapnis! Man uz krūtīm tupēja kaut kāds ra­dījums! Un viens cits sēdēja man uz ģīmja!" (Toreiz es vēl nezināju, kas ir ošķes un nakts murdi, taču arī zināšanas manu stāvokli daudz nebūtu mainījušas.)

Biju tik traki uzbudināts, ka nespēju vienkārši likties cisās un gulēt tālāk. Elsodams stāvēju un skatījos apkārt uz doma drupu ēnu juceklīgo labirintu. Gar sienām kā melnas liesmas plaiksnījās tumsa. Kaut kas nošņācās.

"Te kaut kur ir dzīva radība!" es čukstēju.

"Pff… varbūt daža laba žurka! Liecies tak nost un guli, gā?" Hemlūts lūkoja mani nomierināt.

Augstu doma vērbaļķos kaut kas nobrākšķēja, un brīdi man pār galvu bira fresku krāsas plēksnes. Stāvēdams mūžsenu mākslasdarbu daļiņu lietū, mēnesnīcā saviedēju meistarīgi uzgleznotas lapu vijas, pirkstus, ābolus, eņģeļu spārnus un acis. Tad nodunēja zvaniņš — īsi un nespodri, itin kā tajā būtu ieskrējis liels putns.

Zvana skaņa smagi atbalsojās manā sirdī.

Viss kļuva kluss.

Hemlūts lēni piecēlās kājās un ar lielām acīm skatī­jās man pār plecu. Tad viņš izstiepa roku un uz kaut ko rādīja.

"Gā!"

Es vēl paguvu pamanīt smagu spārnu vēzienu, tad man pa galvu trāpīja kaut kas ciets un ass, un spārni nožvākstēdami atkal nozuda tumsā. Pa skaustu galvup tecēja kaut kas šķidrs un silts, un es nobijos, vai šī riebīgā radība — tas droši vien bija taražbalodis! — nav mani aptaisījusi ar kādu no sava ķermeņa neiedomājami derdzīgajiem šķidrumiem, taču mana ķepa uz skausta sataustīja kaut ko citu — siltu, lipīgu. Mēnesnīcā tas vizēja piķa melnumā, taču es zināju, ka tās ir manas asinis. Un zilo lāci līdz asinīm spēj saskrāpēt tikai ļoti, ļoti asi nagi.

"Asinis??" es prasīju.

"Vampirosl" Hemlūts atbildēja.

Tad nāca pirmais uzbrukuma vilnis.

Vampīri

No doma visdziļākās tumsas pie manis šņākdams šāvās melns zibens: spēcīgs kaķis labi noauguša doga lielumā; šķo­bīdams savu satrakota paviāna ģīmi, tas skrējiena laikā vēl palielināja ātrumu, vicinādams spārneļus, kas tam auga no pleciem.

Mirkli pirms briesmonis bija klupis man čuprā, atgadī­jās kaut kas ērmots: viss notiekošais piepeši sāka risināties it kā palēninātā kinolentē, un mani pārņēma dziļš iekšējs miers. Pēdējos metrus, kas kaķi (pērtiķi? sikspārni?) vēl šķīra no manis, tas pievārēja bezgala lēni, un es varēju ne­steidzīgi izpētīt tā muskuļa tonusu, izdarīt secinājumus, aprēķināt gaidāmā uzbrukuma leņķi, paspert uz priekšu nelielu izklupiena solīti, reizē tālu atliecoties atpakaļ, un visgalā beidzās ar to, ka uzbrucējs lēcienā aizšāvās man pāri.

Kamēr kaķpērtiķis lidoja man pāri, es paguvu saskatīt visus vaibstus, kas tā ģīmī veidoja apstulbuma izteiksmi, paguvu pat lēni un pamatīgi atvēzēties un raidīt tam pa krūškurvi precīzi aprēķinātu sitienu, izjaukdams nekaķa lēciena trajektoriju, kā rezultātā tas aizlidoja pa gaisu, ar kumbru atsitās pret cieto marmora grīdu un, brēkdams aiz sāpēm, aizlēkāja pa domu kā vaļā pasprukusi atspere.