Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

virtuvēm, zobu rautuvēm (tajās saimniekoja asinskāji), zīl­nieču teltīm, kurās itāļu zemesvistiņas pareģoja nelaimi, garām totalizatoriem, pedikīra darbnīcām, zāļu tējnīcām, lādētavām (tajās varēja nolīgt šamaņus citu nolādēšanai), deju pilīm, slepenbibliotēkām (tajās glabājās tikai Atlantīdā atrodamās grāmatas vēl neatšifrētās valodās), spļautuvēm (tur par nelielu samaksu drīkstēja nepiespiesti spļaut uz skaidām nokaisītas grīdas), brikešu kioskiem, šķiņķnīcām, kūkotavām, boksa namiņiem, dzertuvēm un citām Atlantī­das komercijas izpausmēm.

Citas būtnes, citi tikumi

Atlantīdas iemītnieku vajadzības nevar pat salīdzināt ar piedāvājumu un patēriņu cilvēku pasaulē. Gnomi, pie­mēram, lai kāda arī būtu to cilme, nespēj pretoties niedru tupeļu kārdinājumam. Tādēļ pilsētā bija neskaitāmi apavu veikali, kuros pārdeva šīs ķēmīgās vīzes. Negnomi tādām gāja garām, galvu grozīdami, toties tie allažiņ bija pilni ar gnomiem, kas kā sasviluši pielaikoja vienu niedru tupeli pēc otras. Savukārt īru druīdi pēc dabas ir paskopi, un šī nosliece izpaužas arī viņu tirgotavās. Ko skumīgāku par druīdbodi ir grūti iedomāties, visbiežāk tur ir tikai daži ļodzīgi koka plaukti, uz kuriem stāv sūnaini akmeņi, nejēdzīgi greizi žagari un slapjas jūras izskalas. Taču darba laikā druīdi grūstās ap šiem plauktiem tā, it kā tur būtu izlikti vismaz Ornijas kroņa dārgakmeņi. Gaisa jaukšana mūsdienās vairs ir tikai tēlains izteiciens, toties Atlantīdā tādas vietas tiešām vēl bija. Gaisu jauca krodziņos, kuros saimniekoja Ornijas kāpu ugunskrupji, un tajos varēja dabūt dažnedažādas

nevalodas. Ugunskrupji sēdēja pie lieliem, apaļiem galdiem, nepagurdami kūpināja cigaretes un žužinājās savā starpā. Jaucot gaisu, dzima baumas, sīka nomelnošana un nepār­baudāmi apgalvojumi — interesants maisījums, ko apmek­lētāji ieelpojuši aiznesa sev līdzi un izplatīja; tā, piemēram, Atlantīda uzzināja, ka pilsētas galva pa naktīm slepus mie­lojas pie atkritumu tvertnēm.

Ādas zilinātavas bija mazi, tumši, lielākoties pagrab­stāvos ierīkoti iestādījumi, kuros Ihollas derviši ar smagiem dzelzs grabuļiem miltīja dabiskas ādas, piedevām vilkdami grūtsirdīgas dziesmas iholliski. Kāpēc tas viss bija vajadzīgs, zināja vienīgi tie, kas ar savām ādām devās uz tādiem ūķiem (taču viņi par to spītīgi cieš klusu).

Tas droši vien arī bija Atlantīdas sabiedrības noslēpums: te neviens nebāza degunu citu darīšanās, ja vien citi lika mierā viņu pašu.

Politika

Kopš ķīviņiem par mantošanas kārtību politikas Atlantīdā būtībā vairs nebija. Ļoti agrīnos laikos atsevišķās pilsē­tas daļās tiešām vēl valdīja ķēniņi, tad pēc virknes smalku diplomātisku manevru varu faktiski pārņēma natiftofi, bet ķēniņiem tika atstāta kāzu ģenerāļu loma, laipni atļaujot pārstāvēt attiecīgo teritoriju. Ķēniņi parādījās tautai jauna tirgus atklāšanas dienā, piedalījās labdarīgiem mērķiem sarīkotos maratonos, ievērojamu pilsoņu bērēs noturēja sērī­gas kapa runas un juta līdzi svarīgos sporta pasākumos, bet neko daudz vairāk nedarīja. (Izņēmums bija Tatlantīdas ķē­niņš Ltnaatīds XXIII, kas visos tajos ķīviņos par mantošanas kārtību bija zaudējis prātu un reizēm skraidīja pa pilsētu kails, izkliegdams grūti saprotamus ediktus. Pēdējo reizi

viņš bija pavēlējis, ka visi par trīspadsmit gadiem vecāki natiftofi jānopervē ar dzeltenām strīpām un jānostāda ierindā, lai viņiem varētu nobirstēt kājas.)

Atlantīdas tauta būtībā valdīja pati; brīžiem tai sekmējās labi, brīžiem ne tik labi un brīžiem nepavisam nesekmējās. Aptuveni reizi mēnesī sākās absolūts haoss: kaut kādi pun­duri aizdambēja kanalizāciju ar atejpapīru, tādējādi norādī­dami uz neciešamu diskrimināciju, vai dēmonrikšas pievie­nojās Venēcijas vecīšiem solidaritātes streikā, un no ierindas izgāja visa satiksmes sistēma un kurināmā piegāde. Tik lielā šaurībā absolūtu haosu var paciest tikai ļoti neilgu brīdi, tādēļ vēlākais pēc divām dienām, vēl pirms protestētāji vis­pār bija paspējuši noformulēt savas saprātīgās prasības, viss atkal bija mierīgi un dzīve ritēja savu ierasto gaitu.

Patiesībā Atlantīda ļoti atgādināja skudrupūzni — pa­virši raugoties, viss notika neiedomājamā haosā un pilnīgi bez nekādas saprotamas sistēmas, tomēr viss turējās kopā un kalpoja vienam kopējam mērķim: gigantiskas, biedējo­šas, brīnum skaistas un neaptveramas pilsētas pastāvēšanai un funkcionēšanai.

Kultūršoks

Tādam, kas savu līdzšinējo dzīvi lielākoties vadījis jūrā, tuksnesī, uz saliņām vai noslēgtos labirintos, tik neiedo­mājami liels radību un kultūru raibums bija kā sitiens ar neredzamu vāli. Vismaz es, ar atkārušos žokli klīzdams pa Atlantīdas ielām un atkal un atkal grozīdamies ap savu asi, noteikti izskatījos pēc tāda, kas pamatīgi dabūjis pa pauri. Tikai pēc daudzām stundām pēdīgi apstājos kādā ielu krus­tojumā, kuru uz visiem stūriem uzraudzīja vismaz simt metru augsti melni marmora lauvas.