Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Diena jau pamazām tuvojās vakaram. Man apkārt pastai­gājās, spraucās un grūstījās atlantieši, manas pekas jau sāka smelgt, man nebija ne vismazākās nojausmas, kur īsti es at­rodos, kur gribu nonākt un kas būs vakariņās.

Līdz šim biju radis, ka maltīti man vai nu pienes klāt, vai arī tā ir paņemama, paraugoties apkārt un pastiepjot ķepu. No Naktigalgala stundām zināju, ka lielpilsētās pastāv citi likumi, un vispār tas nozīmē, ka par ēdmaņu ir jāmaksā, tas ir, jāmaksā ar naudu.

Nauda — to es jau biju novērojis — Atlantīdā lielākoties sastāvēja no dažādām sudraba, vara un zelta piramīdām, par kurām, piemēram, kājgriežu picērijā varēja dabūt gardu kukurūzas miltu plāceni, kas bija apkrauts ar gandrīz visām iedomājamajām ēdamlietām.

Pēdējā stundā kājgriežu picērija man bija kļuvusi par Vi­suma lielāko magnētu. Tādas bija gandrīz uz katra stūra; ej, kur iedams, un stāvi, kur stāvēdams, visur priekšā staipījās ēstgribu ierosinošas siera stīd/.iņas un gaisā vēdīja neatvai­rāma plāceņu smarža.

'abačnieks Hemlūts Havanna

"Diezgan iespaidīgi, gā?" man blakus kāds ierunājās.

Mani bija uzrunājis tabačnieks, kas pārstāvēja kādu lietusmežu rūķu ģints dienvidzemju micīšu dzimtu. Lietusmežu rūķi savas blēņas parasti darīja tabakas plantācijās, un viņiem puslīdz piemita visi parastie punduru paradumi; tā vismaz man bija palicis prātā no Naktigalgala stundām. Viņus varēja pazīt pēc bezgaumīgi košajām, pašrocīgi krāso­tajām vilnas micēm, olīvbrūnajiem ģīmjiem, nejēdzīgi savirpinātajām ūsām un pēc skaņas R, ko tabačnieki izrunāja guldzeni, gluži kā skalodami rīkli. Ā, un vēl arī pēc tā, ka viņi katra vārda galā iestarpināja "gā", un šis "gā" atkarībā no teikuma konteksta varēja nozīmēt pilnīgi jebko.

(Starp citu, Atlantīdā visi man par lielu prieku runāja vienā valodā, camoniski. Katra tautiņa, zināms, šai valodā

bija iemānījusi savu izloksni — vieni visu papildināja ar mikliem šņācieniem, citi ar nikniem rējieniem vai katru vārdu iesāka ar "ē-". Visvieglāk bija saprast mācītos druīdus, kuri runāja akadēmiski precīzā un tīrā valodā, bet vis­grūtāk — ragainos imbecvībakus, kuri sapratās gārdzošā dziedrunā — lai ko viņi sacīja, izklausījās, ka operdziedātā­jam kaklā ielidojusi kode. No otras puses, ar ragainajiem imbecvībakiem tāpat neviens nerunāja, tādējādi problēma, kā jau Atlantīdā it bieži mēdza būt, atrisinājās pati no sevis.)

"Jā, nudien," es izklaidīgi atsaucos, nespēdams atraut dziļdomīgu skatienu no asinskāja, kas trijos veiklos kumo­sos bija noķemmējis veselu kājgriežu picu.

"Es runāju par lauvām."

Es nopurināju kājgriežu picas hipnozes varu. "Ā, pareizi, lauvas… Jā, apbrīnojami. Teicams kalums. Virsma ir ļoti gluda."

"Gā, tas taču nav nekāds kalums," rūķis atsaucās ar jau­šamu maigumu balsī. "Tas viss ir roku darbs — nopulēts ar papīra mutautiņiem! Vai tu vispār spēj iztēloties, cik ilgi jānoņemas, lai tādu marmora skulptūru pienācīgi nopulētu ar plānītiņu papīra skrandiņu?"

Laikam derētu kaut kā izteikt savu apbrīnu.

"Tas ir kolosāli," es godīgi uzteicu.

"Tie ir apdzīvoti, gā. Katrā lauvā ir četrtūkstoš dzīvokļu. No krāna tek karstais ūdens, gā, balkona gan, saprotams, nav, toties ir mehānisks lifts ar mūziku!"

Viņš sāka dungot kādu camoniešu āriju.

"Es tur neredzu nevienu logu."

"Logi ir caurspīdīgi tikai no iekšpuses. Smalki, gā?"

"Vareni!"

"Tie ir manējie."

"Ko?"

"Gā. Šie lauvas. Pieder man."

"Tas ir, e, ļoti iespaidīgi. Sirsnīgi apsveicu."

"Vai tu pirksi?"

"Ko?"

"Vai tu nopirksi no manis vienu lauvu? Gā? Pavisam lēti."

"Klausies, man vispār nav…"

"Nē, vispirms tu paklausies!" rūķis noslēpumaini pie­klusināja balsi un tramīgi pašķielēja apkārt. "Tu man esi simpatico, gā?! Tādēļ es tev piedāvāju par plānprātīgu cenu, gā! Desmit piru!"

Rūķis sāka sevi pļaukāt, lai sodītu sevi par tik neizde­vīgu piedāvājumu.

"Gā! Gā!" viņš brēca pēc katras pļaukas. "Es stulbenis! Tā no manis nekad neiznāks kārtīgs tirgonis!"

Es nomēroju rūķi ar ilgu skatienu. Tieši desmit piru At­lantīdā maksāja pica.

Tas mani apbēdināja. Acīmredzot es izskatos pēc bries­mīga grūtgalvīša, ja reiz kādam var ienākt prātā nolikt mani uz lāpstiņām ar vecāko tūristu šmaukšanas triku pasaulē.

"Ā, gā!" rūķis piekāpās un izteica labāku priekšlikumu. "Teiksim — piecas piras!"

Tā es iepzinos ar Hemlūtu Havannu, manu labāko draugu Atlantīdā.

Kad biju Hemlūtam paskaidrojis, ka, pirmkārt, neesmu izmucis no trakonama un, otrkārt, man nav nevienas vienī­gas piras, viņš uz līdzenas vietas mainīja taktiku. Kā īsti, to viņš pats gan vēl nezināja, taču dienās viņš no manis izsitīs smuku labumu; tā nu viņš sāka man sekot pa pēdām.

"Tu esi kaut kas sevišķs, gā?! Zils! Lācis! Rets! Gā?" viņš skrēja man pakaļ un centās pielauzt uz dažnedažādiem

rūpaliem. "Vienkārši nostājies uz ielas stūra! Tu dziedi, es staigāju ar cepuri!"

"Es neprotu dziedāt."

"Mēs tevi pārdosim zoodārzam! Vakarā es ieradīšos ar mūķīzeri un tevi atbrīvošu!"

"Es negribu sēdēt būrī!"

Hemlūts Havanna vismaz zināja drošu vietu nakšņoša­nai. Mēs turp gājām vismaz divas stundas, un, jo tālāk bijām tikuši, jo dīvainīgāk viss apkārt izskatījās.