Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

svinēja kādas kāzas, jo viņi nemitīgi mainīja dzīvesbiedrus, un tas, zināms, bija iemesls vētrainām svinībām, kurās tika ielūgti visi radi un draugi un pūtēju orķestris spēlēja kalnu rūķu mūziku. Kalnu rūķu mūzika tiek atskaņota ar fnagufiem — tie ir alpu radziņiem līdzīgi pūšaminstrumenti, kuru vaļējā galā ir iemontēts trideksnis, pa kuru muzikants dauza ar dzelzs stieni, reizē kliegdams fnagufa iemutnī. Fnagufi bija tik gari, ka resgaļus vajadzēja izbāzt pa logiem, tādēļ kaitīgais troksnis bija vēl briesmīgāks, taču būtībā tas neko nemainīja, jo visā mājā nebija nevienu durvju. Pārējie kāzu viesi sirsnīgi pūlējās pārkliegt fnagufu mūziku ar lai­mes vēlējumiem — tā pie Dienvidcamonijas kalnu rūķiem ir pieņemts sveikt jauno pāri.

Sūdzēties nebija vērts, ja nu vienīgi tiem, kuri uzskata, ka ir jēga pieredzēt simt kalnu rūķu uzbrukumu un karāties ar galvu uz leju pie divsimtā stāva loga, kā reiz gadījās ar Hemlūtu, kad viņš sešos no rīta bija palūdzis kalnu rūķu orķestra māksliniekus kaut vai aptīt tos dzelzs stieņus ar mutautiņiem.

Asinskāji no mūsu kaimiņu dzīvokļa acīm redzami nodarbojās ar kaut kādu tumšu rūpalu, jo pa dienu viņi gulēja, turklāt brangi krākdami, toties naktīs sākās asinskāju viesības ar savādiem rituāliem, kuru laikā viņi korī klepoja dzelzs spaiņos. Ja kāds asinskājis devās uz tualeti, jūs varējāt droši rēķināties, ka ātrāk nekā pēc trim stun­dām viņš no tās neiznāks, un bija jāpieskaita vēl viena stunda, iekams labierīcībās bija iespējams ieiet un nezau­dēt samaņu. Skaņas, kas dzirdamas, asinskājim uzturoties sirsniņmājiņā, ir pat vēl šaušalīgākas nekā klepošana dzelzs spainī.

Jetijiem, kas principā bija lāga ļaudis, bija nosliece uz mēnessērdzību, tādēļ pilnmēness laikā viņi mēdza klimst pa svešiem dzīvokļiem un sviest laukā pa logiem visas mē­

beles, kas gāja cauri loga rāmim. Aizmigušu jetiju neviens neuzdrošinājās modināt, jo klīda baumas, ka tie daži, kuri tomēr bija uzdrīkstējušies, bija sekojuši savām mēbelēm.

Pat pārnākšana mājās bieži vien bija dzīvībai bīstams piedzīvojums, jo īpaši ziemā, kad ārkāpnes bija spoguļgludas no apledojuma un plosījās sniegavētra, vai, teiksim, negantu vasaras negaisu laikā — tad sajūta bija kā šautuves lellim, kuru visi, kas samaksājuši grasīti, drīkst apmētāt ar zibeņiem.

Visi nama logi un durvis stāvēja vaļā, tādēļ mēdza būt tā, ka mākonītis iepeldēja pa kādu logu, vienā mierā nolija uz dzīvojamās istabas paklāja un nosvīda pa citu logu. Negaisa laikā pa istabām mutuļoja resnas, melnas mākoņu lodes, un mēs vispār neko apkārt neredzējām, līdz tajās uzsprāga kāds zibens. Jūs nespējat pat iztēloties, cik skaļš ir pērkons, kas nodārd turpat blakus. Reiz, kad es gulēju, viens tāds uz­gāja gaisā tieši man virs galvas. Kopš tā laika man kreisajā ausī palikusi klusa svelpoņa.

Karstās vasaras dienās mitināties šajos augstumos bija ļoti izdevīgi, jo mūs allažiņ apvēdināja spirgta vēsmiņa, toties ziemā mājās vienmēr bija sniegs. Mēs uzcēlām ne­lielu iglu un gulējām tajā tik ilgi, līdz to izkausēja pavasara saulīte.

Tomēr tās bija mūsu mājas, mans pirmais dzīvoklis, par kuru es maksāju ar paša nopelnītu naudu (120 vara piramī­dām mēnesī), un daudzmaz drošs patvērums no vampīriem un taražbaložiem, kuri, lai arī logi un durvis bija līdz kājai vaļā, neuzdrošinājās līst namā, ko pārsvarā apdzīvoja barba­riski bandīti, kuru rokas bija tik lielas kā ogļu šķipeles.

Vienīgi zemestrīču laikā (un zeme Atlantīdā trīcēja vis­maz reizi nedēļā) trakoti gribējās, kaut mēs labāk dzīvotu mazākā un pamatīgākā namiņā. Atlantieši apgalvoja, ka zemestrīce vēl nekad neesot nopostījusi nevienu pilsētas

namu, taču, pēc manām domām, tas bija tikai laika jautā­jums, vismaz tiktāl, cik runa bija par šiem vītņtorņiem. Sienas un grīda tādās reizēs čīkstēja kā apbēdināti spoki, visur bira apmetums, un mēbeles pastaigājās pa dzīvokli kā atmodušās no miega. Atrasties uz ārkāpnēm bija dzīvībai bīstami, mani divas reizes gandrīz nopurināja lejā.

Kajgriežu picērija

Kājgriežu picērija bija mana pirmā Atlantīdas darbavieta, kurā es iemācījos kaut ko dzīvei derīgu, un proti, ēdiena ga­tavošanu. Ēstuves saimnieks un šefpavārs bija resnvēderis vārdā Cākobs Joa; viņš bija īsts sava amata meistars, un na­tiftofu Gardēžu ģilde viņu četras reizes bija apbalvojusi ar zelta karoti.

Ēdienkartē bija ne tikai picas: tās bija steidzīgiem klien­tiem un pārdošanai pa lodziņu.

Ēstuves dziļumos tika gatavots kārtīgs ēdiens pastāvīgo klientu lokam — kārumniekiem, kuri to varēja atļauties. Vienmēr, kad man bija puslīdz brīvs brītiņš, es Cākobam pār plecu skatījos, kā viņš gatavo savus firmas ēdienus. Tā iemācījos alū rafinēt cūkgaļas desiņas, verdošā ūdenī ļoti, ļoti lēni izsutināt teļa karbonādes un sacept austeres (saka­pātu spinātu, grijēra un rīvmaizes maisījumā).

ākobsJoa