Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Melu gladiatori, Atlantīdas: populāri elki, kuru talants ir efektīgi melot publikas priekšā. Melu gladiatori ir profesionāļi un regulāri uzstājas Atlantīdas Megateātrī tā dēvētajās melu divkau­jās, kur pārmij pasaciņas, sacenzdamies par "Meļu ķēniņa" kroni. Ar diezgan sarežģītas sistēmas palīdzību tiek mērīta un novērtēta duelantu spēja izklaidēt publiku. Tiem, kas vēlas veidot karjeru šajā jomā, jāsāk ar spraigām studijām, izejot visas stadijas no palīgmeļa līdz diplomētam gladiatoram. Atlantīdas melu gladiatori sastāv neatkarīgo izklaides mākslinieku ģildē un savā darbā izmanto ko­miķu, teātra aktieru, tirgus blēžu, samuraju, smagsvara bokseru, šaha lielmeistaru un, pats par sevi saprotams, romiešu gladiatoru prasmes.

Melu gladiatorus Atlantīdā dievina trakāk nekā jebkādus citus izklaides žanra artistus. Populāru gladiatoru vārdā nosauc skolas un observatorijas. "Melu ķēniņa" troni izcīnījušā gladiatora vārds viņa valdīšanas laikā tiek iezīmogots katrā Atlantīdas maizes klaipiņā, lai tas būtu visu mutēs. Visu laiku populārākais Melu ķēniņš bija Nusrāms Fhaķīrs "Vienreizējais", kas šo titulu valkāja divpadsmit gadu un pēc tam labprātīgi atteicās no tā.

Megateātris

Megateātris bija apaļš, nepārjumts stadions ar pakāpienveidā ierīkotām sēdvietu rindām aptuveni simttūkstoš skatītājiem un skatuvīti pa vidu. Tajā varēja ienākt pa vienu no četrām galvenajām ieejām, tad vajadzēja meklēt savu sektoru — mēs, zināms, meklējām vienu no lētākajiem. Kā jau vienmēr, uz melu divkauju bija pārdotas visas biļetes līdz pēdējai vietai. Aizmugurējā augstākajā sektorā, kur ieeja bija par brīvu, jo no turienes tāpat vairs gandrīz neko nevarēja redzēt, ālējās asinskāji un jetiji: viņi izkliedza melu

gladiatoru vārdus, atraugājās un apmētāja citus skatītājus ar apgrauztām kukurūzas vālītēm (saskaņā ar senu melu divkauju tradīciju, pie ieejas tirgoja grilētas kukurūzas vā­lītes un karstu alu).

Pirmajā rindā parasti sēdēja natiftofi, pilsētas smalkās aprindas, ievērojamas personas un, zināms, Reganāns Saliants ĪIĪ, kas tobrīd ieņēma Atlantīdas pilsētas galvas amatu. Vidējās rindās juku jukām apmetās visu iespējamo sugu un ģinšu atlantieši: pūķulēni, Venēcijas vecīši, kājgriezes, runduliņi, pupaleļļi, stiebrinieces — jūsmošanā par melu divkaujām izzuda pilnīgi visas robežas starp iedzīvotāju slāņiem. Šīs izrādes neapmeklēja vienīgi nere­dzamie cilvēki, taču kas to lai zina: galu galā viņi bija nere­dzami.

Virs skatītāju rindām uz stadiona sienas vienādos atsta­tumos cēli sēdēja grifi un gārgiles, pielūkodami, lai tiktu ievērots miers un kārtība. Melu divkaujas reiz bija tāds pasākums, kas nevienu nespēja atstāt vienaldzīgu. Dažu gladiatoru rūdītajiem faniem bija tieksme uz ālēšanos, un jo īpaši asinskāji izmantoja katru, arī visniecīgāko iespēju bojāt sēdvietas un aizskart mierīgos apmeklētājus.

Kukurūzas vālītes un alus

Mēs ar Hemlūtu apsēdāmies divdesmitajā rindā, turē­dami rokās kūpošu alu un apcepinātu kukurūzas vālīti. Hemlūts nebija īsti jautrs. Viņš nupat bija pašķīries no kādas troļļu meičas, jo tā uz pēdējo randiņu bija ieradusies, nocir­pusi sev modīgi īsus matiņus. Un tas arī bija īstais iemesls, kāpēc mēs atradāmies Megateātrī: Hemlūts apgalvoja, ka labākie nosacījumi bēdu aizmiršanai ir alus, kukurūzas vā­līte un satraucošs melu duelis.

Man tas viss sāka iepatikties jau tad, kad vēl nekas nebija sācies. Daudztūkstošgalvainā pūļa satrauktā tarkšķēšana, patētiskā fnagufmūzika, ko orķestra bedrē atskaņoja kalnu rūķi, apdegušu kukurūzas vālīšu smārds — tas viss veidoja

gaisotni, kas man kopš paša pirmā acumirkļa palīdzēja iekļauties noskaņā. Es uzbudināts grozījos savā vietā un ik piecas minūtes Hemlūtam prašņāju, kad tad beidzot ies vaļā. Viņš bija daudz rimtāks, galu galā, viņš jau bija redzē­jis diezgan daudzas melu divkaujas.

"Stiepj garumā, gā. Viņiem patīk pamocīt publiku, lai spriedze būtu lielāka."

Kalnu rūķu orķestris sāka spēlēt fnagufiem aranžētu Camonijas himnu, un visi, pietrūkušies kājās, dziedāja līdzi, visskaļāk — asinskāji:

"Camonija, Gamonija, zvaigzne plašā okeānā,

Augstu klinšu sadurstīta, dziļu upju izvagota,

Manu sirdi smeldzināji, manu dvēsli veldzināji,

Visudārgā tēvuzeme…" un tādā garā.

Kad tas bija pārciests, mēs drīkstējām apsēsties. Uz Megateātra skatuves iznāca dažas natiftofu pantomīmas trupas, kas uzstājās ar neizsakāmi garlaicīgu uzvedumu par Atlan­tīdas pilsētas galvas amata vēsturi; pirmās rindas sajūsmā sita plaukstas.