Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pēc tam iznāca ceremonijmeistars, kas draudīgā balsī pieteica galvenās divkaujas dalībniekus: mūsu priekšā melos indiešu dervišs Pats Sinnghs un bijušais dēmonrikša Den Po. Ceremonijmeistars cītīgi uzskaitīja visas abu gladiatoru uzvaras un sakāves, pavēstīja mums to svaru, vaļaspriekus un mīļākos rakstniekus, horoskopa zīmi un dzimšanas datumu. Pēc tam viņš bez pavadījuma un manāmas muzikalitātes nodziedāja dainu sencamoniešu valodā, kuru nezināja gandrīz neviens no klātesošajiem skatītājiem. Tāds bija rituāls; publikā allažiņ sākās nepacie­tīga murdoņa un šņākoņa, bet ko tu padarīsi — simtgadīga tradīcija.

Beidzot sākās priekšsacīkstes. Nedz formas, nedz līmeņa ziņā tām ar galveno divkauju nebija itin nekā ko­pēja; vienkārši jaunajiem censoņiem tika dota iespēja pārbaudīt sevi plašākas publikas priekšā, nu, zināms, va­jadzēja jau arī vēl vairāk nokaitēt gaisotni. Jaunie buciņi pa divi iznāca uz skatuves un, bikli mīņādamies, apmētājās ar diezgan zema līmeņa melstavām.

Centīgi pūzdami visai vāji konstruētas pīlītes, viņi reizē pūlējās apvainot viens otru melos; diezgan neieprieci­noša muļļāšanās, kas lielākoties beidzās ar apmēram šādu dialogu:

"Nav taisnība!"

"Ir gan taisnība!"

"Nav vis taisnība!"

"]r gan taisnība!"

Un tā joprojām.

Jutos trakoti vīlies. Pēc visa tā lielā trādirīža, kas bija sacelts ap melu gladiatoriem, šī bija ārkārtīgi nožēlojama izrāde. Man bija žēl par biļetēm samaksātās naudas: un vēl tik dārgas, par to es būtu varējis nopirkt medu veselam mē­nesim. Izteicu Hemlūtam savu neapmierinātību.

"Gaidīt, gā!" Hemlūts atbildēja. "Tas pieder pie lietas. Viņi iesācēji. Vajag vingrināties."

Divkauja

Vispēdīgi sākās galvenā divkauja. Arēnā tika izstumti divi prāvi, viscaur apzeltīti un ar dārgiem kristāliem inkrustēti troņi. Virs katra augstās atzveltnes bija mēraparāta ciparnīca kā pulkstenim vai tahometram. Vēl piedevām tro­ņus apņēma ļoti sarežģīts vadu tīkls. Tad uz skatuves tika izstumta vēl viena ierīce — liela sudraba kaste, kuras malās bija milzīgas, stilizētas zelta ausis.

"Tas ir aplausmetrs. Jo skaļāki aplausi, jo vairāk punktu."

Acīmredzot duelantu panākumi lielā mērā bija atkarīgi no publikas reakcijas. Aplausmetrs reģistrēja atzinības ska­ļumu un pārrēķināja to punktos.

Tad nu uz skatuves iznāca duelanti. Abi bija ģērbušies tradicionālajās divkaujas mantijās no samta; izaicinātājs bija zilā un pašreizējais Melu ķēniņš sarkanā. Skatītāji pie­lēca kājās, rūkdami un ar pirkstiem bungodami pa apakš­lūpu, tādējādi Megateātri pārskanēja daudztūkstošbalsīgs "Brrrr". Tā pūlis izteica cīnītājiem savu godbijību.

Līdzjutēju uzmundrinošo klaigu pavadīti, abi ļoti rā­miem soļiem uzkāpa troņos. Tad orķestra bedrē atskanēja varens gongandārdiens, un duelis bija sācies.

Izaicinātājs bija Po, tādēļ viņam vajadzēja atklāt cīņu. Sinnghs nepiespiesti atlaidās savā tronī. Viņš jau sešus mē­nešus nēsāja ķēniņa titulu un tagad vienā mierā gaidīja pre­tinieka pirmo gājienu.

Dens Po sāka ar stāstiņu iz savas dzimtenes — filigrāni veidotu pasaciņu, kurā, ja es pareizi atminos, nozīmīga loma bija dažādiem ķīniešu vēja un ūdens gariem. Stāsts tika celts priekšā tīri un bez lampu drudža, ar dažām humoristiskām piezīmēm sānis un dramatisku nobeigumu.

Publika pieklājīgi sita plaukstas, aplausmetrs rādīja 2,5, un Sinnghs devās pretuzbrukumā. Viņš atbildēja ar stāstu iz savas dzimtenes, un tas vēstīja par rīsa graudiņa atklāšanu, ko Sinnghs piedēvēja sev, un par episku romānu, ko viņš uz tā bija uzrakstījis ar oda skropstu.

Sinngha stāstā bija daudz vairāk spriedzes, tas bija aizdarīts ar asinis stindzinošiem zinātniskiem sīkumiem un krietni daudziem asprātīgiem jokiem. Piedevām Sinngham piemita labāki aktiera dotumi, viņš precīzāk artiku­lēja vārdus, viņa žesti bija drošāki un mīmika skatītājus vienkārši apbūra. Aplausmetrs pēc viņa uzstāšanās rādīja seši.

Denu tas, šķiet, nenobiedēja. Otrajā reizē viņš cēla priekšā tādu kā mednieku stāstu par ķīniešu zvejnieku, kas noķēris milzīgu zeltazivtiņu no tīra zelta; viņš to acīm redzami bija pataupījis atbildes gājienam. Arī priekšnesums bija kļuvis labāks, žesti pārliecinošāki. Stāstu viņš papildināja ar iz­domātiem bioloģiskiem faktiem par zeltazivtiņām un satī­riskām remarkām par ķīniešu zivsaimniecību, izraisīdams publikā — jo īpaši dēmonrikšu rindās — gardus smieklus. Šoreiz viņš izpelnījās 3,8 punktus — izaicinātājam, un vēl tik agrīnā divkaujas posmā, tas nepavisam nav slikts rezultāts.

Ap šo vietu mana atmiņa sāk klibot — melu stāstu siže­tus un izpušķojumus es vairs nespēju atcerēties, taču prātā palicis, ka mēs baudījām spraigu un godīgu cīņu, kas ilga vairāk nekā trīs stundas. Meli kļuva arvien saltāki un krāš­ņāki, izstrādājums arvien izsmalcinātāks, asprātības arvien ekstravagantākas. Brīžam publikas gaume svaru kausus no­svēra Sinngha labā, brīžam par spēcīgāku tika atzīts Dens, taču rādītājs nekad nenoslīdēja zemāk par četri, un tas no­zīmē, ka melsts patiešām tika augstā līmenī.