Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

No piecpadsmit raundiem Pats uzvarēja tikai trijos. Sešpadsmitajā, kad pēc troļļa pasaciņas mēraparāts rādīja 9,5, viņš nometa mantiju. Varēja redzēt, ka viņš nav tālu no asarām. Par Atlantīdas Melu ķēniņu kļuva kalnu trollis jeb Ulnak-Sillorts, kā viņš tagad dēvējās.

Impulss

Kalnu troļļa iesēšanās Atlantīdas Melu ķēniņa tronī ne­vis apslāpēja manu sajūsmu par melu sportu, bet tieši ot­rādi — to vareni pavairoja. Pats Sinnghs mani bija paaicinā­jis baudīt šo sportu kā skatītājam, toties trollis pamodināja manu godkāri mēģināt pašam plūkt laurus uz Megateātra skatuves. Slepenībā ilgojos visu acu priekšā noraut viņam ķēniņa troni.

Arī turpmāk mēs neizlaidām nevienu pašu melu div­kauju. Ulnak-Sillorts turējās braši, un viņa pielūdzēju pulks auga augumā. Tikai es, kā biju, tā paliku skeptisks. Mani neiedvesmoja viņa stils, viņa luncīgie gājieni, viņa derdzīgā cenšanās izdabāt publikai. Viņš locījās uz visām pusēm, lai tikai varētu iekasēt vairāk aplausu. Viņš nekad neriskēja, viņam pietika ar vismazāko kopsaucēju. Un šī nepārspējamā mērķtiecība viņam atmaksājās. Pat Hemlūts kalnu trolli at­zina par labu esam.

"Gā. Nav garlaicīgi," viņš allažiņ atteica, kad es atkal sāku Ulnak-Sillortu paļāt.

Vienvakar, kad mēs gājām ārā no Megateātra, mans ska­tiens aizķērās aiz plakāta.

Ei, Jūs!

Jā, Jūs! Vai Jums nekad nav sajūta, ka esat palicis dzīves pavēnī?

Vai Jums nav žēl, ka Jūsu liktenis ir pieticīgi apmaksāta pelēkas pūļa peles loma?

Vai Jūs labāk nevēlaties apburt lielas skatītāju masas, pelnīt kaudzēm piru, kļūt par tautas mīluli un peldēties aplausos?

TAD KĻŪSTIET PAR MELU GLADIATORU!

Tas ir vieglāk par vieglu! To spēj katrs!

Sīkāka informācija RŪSAINAJĀ AUNĀDĀ, Adītaltnā 20 567!

Hemlūtam es par savu nodomu pagaidām neteicu, viņš mani uzskatītu par trakojošu ārprātīgo.

Tikai nākamajā dienā, kad jau soļoju pa Adītaltnu uz "Rūsaino aunādu", man pirmo reizi uzmācās šaubas. Vai es vispār spēju iegūt un noturēt skatītāju pulka uzmanību? Spīgaiņu salā biju apliecinājis zināmas skatuves māksli­nieka dotības, bet šeit taču runa bija par kaut ko pilnīgi citu. Sperdams soli pār "Rūsainās aunādas" slieksni, no lampu drudža drebēju kā apšu lapa.

rūsainajā aunādā

Tas bija drūms ūķis, daudz smulīgāks, nekā es biju iztē­lojies. Lai gan vēl bija agrs rīts, pie galdiem jau sēdēja pudelesbrāļi, lielākoties — asinskāji, kuru sejas slēpa kodīgu cigarešu dūmu mākoņi. Un šis būtu melu gladiatoru darbā iekārtošanas birojs? Droši vien biju sajaucis adresi vai uz­ķēries uz nekrietna jokdara āķa. Jau dzīros pagriezties un doties prom, taču pēkšņi kāda balss uzjundīja manī nepatī­kamas atmiņas.

"Pie Votāna mandelēm, saimniek, kur alus?"

"Jā! Pie Votāna mandelēm!" uzreiz ieblējās otra balss.

Lēni lauzdams ceļu biezajā tabakas miglā, gāju turp, kur bija skanējušas balsis. Jau biju tik tuvu, ka spēju saskatīt triju saulesbrāļu siluetus. "Pie Fafnera!" viens ierūcās. "Vai man jākļūst nejaukam?"

Divi veci draugi un jaunas brilles

Pavēzēju roku, tvans pašķīrās, un es ieraudzīju vienu pie­dzērušu asinskāji un divus vecus, labus paziņas.

Tie bija Groots un Cilie, un viņi nepavisam nebija mainī­jušies. Kļuvuši mazliet prāvāki, vismaz Groots, un īsredzī­gajam Ciliem uz deguna bija acenes, kuras es tūdaļ pazinu: biju tās redzējis pusperēto patentu kambarī, tās bija profe­sora Naktigalgala ciklopbrilles. Piegāju pie viņu galda.

"Sveiks, Groot! Sveiks, Cilie!"

Abi divi sarāvās un instinktīvi pabāza roku pagaldē — laikam ķēra pēc kaut kādiem ieročiem, kurus bija paslēpuši zem galda. Cilie pieliecās, sakārtoja brilles un, blisinādams acis, skatījās man virsū.

"Zilais lāci?"

"Zilais lāci?" Groots vārds vārdā atkārtoja.

Viņi aiztrieca prom asinskāji un uzaicināja mani uz alu. No tā es, aizbildinādamies ar agro stundu, atteicos (abi divi sirsnīgi smējās un saskandināja kausus), tomēr apsēdos pie viņiem un mēs mazliet papļāpājām par vecajiem laikiem un to, kā nu kurš bijām nokļuvuši Atlantīdā.

"Puis, kā es priecājos, kad beidzot tiku prom no tā vecā ūpja," Groots bauroja — pieklusināt balsi viņš joprojām nebija iemācījies. Jādomā, vecais ūpis bija profesors Naktigalgals. "Es no tās viņa tarkšķēšanas nesapratu neviena paša vārda. Zemē nomests laiks. Dzīves skola — tā gan ir pavisam cita lieta."

Viņš pacēla kausu pret visiem krogus apmeklētājiem, un daži asinskāji pacēla pretim savējos. Kā rādās, šie abi te bija bieži viesi. Acīmredzot Naktigalgala sludinātā zinību nodo­šana ar prāta baktēriju starpniecību nebija iedarbīga pilnīgi visos gadījumos.

"Vecais jau arī diezgan ātri apjēdza, ka ar mani nav jēgas noņemties." Groots ar pirkstu piesita pie sava kantainā paura, un izklausījās, ka viņš klauvē pie tukša bruņuskapja. Laikam taču prāta baktērijas jau bija atlēkušas no viņa ķirbja sieniņām.

"Man gan gāja tīri labi!" iespiedzās Cilie. "Bet es jau atkal visu esmu aizmirsis, hē-hē!" Arī viņš pacēla jetiju alus kausu un pavēzēja apkārt, it kā gribēdams visiem parādīt, kur palikušas viņa zināšanas. "Man ir kaut kāda slimība, tai bija kaut kāds nosaukums, bet arī to es esmu aizmirsis, hēhē-hē!"

No