Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Ambālīšu kretīnisms: ambālīšu kretīnisms ir ļoti reta slimības aina, kas novērojama tikai ambālīšiem. Ilgstoši izmantojot ambālīšu smadzenes nenopietniem mērķiem, zināšanas, kas tajās mājo, sa­vārgst un izdara kolektīvu pašnāvību, ielecot "Aizmirstības ezerā" — smadzeņu daļā, kas atrodama ne tikai bollogu, bet arī ambālīšu sma­dzenēs. Ambālīša zināšanu robi kļūst arvien lielāki, un beigu beigās smadzenēs iestājas pilnīgs zinību vakuums.

Abi divi bija palikuši tādi paši stulbi cietpauri kā toreiz, mūsu kopējā skolas laikā. Pieskaitīju Naktigalgala izglītības sistēmai vēl dažus mīnuspunktus.

"Un tad viņš mūs iesūtīja tajā tunelī, tajā alu labirintā! Puis, man šķiet, tā bija spīdzināšana, goda vārds! Mēs ve­selas divas stundas mocījāmies, kamēr atradām izeju! Bet mums tas izdevās, pie visām valkīrām!"

Divas stundas? Šie bija tikuši laukā pēc nieka divām stundām, turpretim man tas prasīja pusdzīvi! Vēl viens pierādījums tam, ka veiksme ne vienmēr ir krietnākā ceļa­biedre.

Groots aizsmacis zirgojās.

"Es saņēmu ciet vienu no tiem tipiem, kas vazājās pa tām alām, vienu tādu kalnu trolli, tu viņu gadījumā nepa­

zīsti? Viņš tagad ir Melu ķēniņš. Gudrelis gribēja dzīt ar mums jokus un vadāt aiz deguna, bet es viņu nogrābu un tik ilgi zvetēju viņam pa galvu, līdz viņš mums parādīja izeju."

"Pēc tam mēs iekūlāmies tajā mežā," Cilie pārņēma stāstu par ceļā pieredzēto. "Tas gan bija baigs! Visur pilns ar milzīgiem zirnekļtīkliem, brrr! Mēs atradām arī vienu zir­nekli, īstu monstru, bet, par laimi, viņš bija beigts. Laikam nomiris badā, izskatījās galīgi izdēdējis."

"Gan jau es ar viņu tiktu galā!" Groots burkšķēja, ma­ziem malciņiem sūkdams alu.

Tātad es tomēr biju nodzinis meža tarantullu līdz nāvei! Vismaz viena priecīga ziņa, bija vērts šos abus sastapt.

"Nu, un tālāk mēs braucām pa jūru," Cilie runāja tālāk. "Tai mežā no koku stumbriem uztaisījām plostu un Lāču līcī, turpat aiz Lielā meža, laidāmies jūriņā. Diemžēl mums bija piemirsies, ka plostam vajag airi." Te Groots skaļi iesmējās. "Nav ne jausmas, cik ilgi mēs tur malstījāmies apkārt, ne­dabūdami ieēst ne kumosiņa. Gandrīz sajukām prātā. Man jau pat rēgojās, ka viļņi prot tarkšķēt. Bija pat tik traki, ka Groots mēģināja apēst mani."

"Nemaz ar ne!" Groots rūca pretī un nosarka.

"Jā gan! Tu man jau iekodi kājā!"

"Tas bija tāpat vien…"

"Kā tad! Nu, par laimi, tajā brīdī priekšā parādījās zeme. Tā bija Atlantīdas osta. Kādu laiku mēs tāpat pablandījāmies apkārt, tad atradām darbu. Mēs te esam melu gladiatoru aģenti! Paklau, bet ko tad tu te dari?"

Nolēmu, ka nav nekādas vajadzības visos sīkumos iz­klāstīt bijušajiem skolasbiedriem, pa kādiem aplinkus ce­ļiem es biju nokļuvis Atlantīdā, un uzreiz ķēros vērsim pie ragiem.

"Es redzēju to plakātu, nu, un tad man ienāca prātā…"

"Tu gribi kļūt par gladiatoru?" Groots un Cilie saska­tījās.

"Nu, es reiz redzēju vienu melu divkauju, un man ienāca prātā, ka arī es tā varu."

"Tā daudzi domā," Groots pasmīnēja. "Bet kāpēc ne? Nepamēģināsi — nesapratīsi, kā tas ir. Nāc, mēs tevi aizve­dīsim pie priekšniecības!"

Mēs izgājām cauri krogum un nonācām pie koka dur­vīm; es soļoju pa priekšu, Groots un Cilie nopakaļ, čuk­stēdamies un ķiķinādami kā skolaspuikas. Bija skaidrs, ka abi nešaubās — es kritīšu kaunā. Nolādēju brīdi, kad man ienāca prātā spert kāju šajā netīrajā caurumā. Groots pieklauvēja pie durvīm un iestūma mani diben­istabā.

Tur bija vēl tumšāks nekā krogus zālē, jo tur nesmēķēja cigaretes ar viegliem, baltiem dūmiem, kur nu — gaisā bija fogāru tvans, tik biezs, ka redzamība bija gandrīz kā Naktigalgala tumsas kambarī.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Fogārs: garšaugs no tabakas augu ģints, sastopams gandrīz vienīgi Pekas salas ģeogrāfiskajā īkšķī. Izsakoties zinātniski precīzi, fogārs ir forintes ziedu cigārveida pogaļa, kas vienādā mērā sastāv no nikotīna, darvas un melnajiem ziedu putekšņiem. Nikotīna un darvas saturs fogārā aptuveni atbilst simt parastajiem cigāriem, tā dūmi ir melni un sīvi kā degošam piķim. Smēķēt fogārus, neatmetot ķepalas turpat uz līdzenas vietas, ir spējīgas tikai radības, kurām nav ne sirds, ne plaušu (haicirmji, dzelzskāpuri, taražbaloži).

Dūmu vāli ietina galdu, ko no vienas vietas klāja kārtis un visāda lieluma piras, un pie tā sēdēja haicirmis. Tādu radījumu es redzēju pirmo reizi, Atlantīdā tie bija liels re­tums, turklāt tie lielākoties slapstījās. Sākumā man arī ne­izdevās saskatīt ko vairāk par resnu, melnu ēnu un haizivs zobus.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals