Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Haicirmis: žaunaiņu puskukaiņu kārtas rāpuļkāpurs, attālām radniecības saitēm saistīts ar zivju pasauli. Haicirmjus izdodas novē­rot reti, tie velk dzīvību tumšos kaktos, ietinušies fogāru [-» fogārs] dūmos. Haicirmjiem ir salīdzinoši labas prāta spējas [tikai nevajag salīdzināt ar eidētiem], un sabiedrībā čukstus runā par to spējām ātri un tumši pavairot naudu. Haicirmji nereti ir apburoši un laipni, tādēļ tie ar lieliem panākumiem uzņemas vadoņu lomu, pievilinot ar vāju gribu apveltītas personības.

Suņabuks

Kāpurs zelēja savu fogāru un labu brīdi domīgi uz mani skatījās. Istabas kaktā — pirmajā brīdī es to biju noturējis par statuju —, rokas uz krūtīm sakrustojis, stāvēja labi no­audzis suņabuks; arī tas nenovērsa no manis neuzticīgu skatienu. Cik nu izdevās saskatīt, viņš bija ģērbies parastajā Atlantīdas suņabuku miesassardzes formastērpā: troļļādas bikses un veste, galvā dzelzs dubultnaģene. Algot suņabuku miesassargus varēja atļauties tikai ļoti svarīgas personas.

Folcatans Smeiks

"Ko tu vēlies, mans dēls? Tev ir zils kažoks, Atlantīdā tāds ir liels retums. Mani sauc Folcātans Smeiks. Vari mani saukt vienkārši par Smeiku," haicirmis noducināja skanīgā, pārsteidzoši nopietnā basā. Es uzreiz izjutu pret viņu zi­nāmu patikšanu. Šis cirmenis zināja, kas ir pieklājība.

"Viņš grib kļūt par melu gladiatoru!" Groots un Cilie vienā balsī izšāva.

"Jūs abi, turiet muti!" Groots un Cilie apklusa. Kā rādās, Smeiku šeit klausa. "Ja viņš grib kļūt par melu gladiatoru, tad taču laikam pats prot runāt. Kā tevi sauc?"

"Zilais lācis," pieliku visus spēkus, lai mana balss izklau­sītos mierīga un pašpārliecināta.

"Hm… Zilais lācis… Vārds nav slikts! Varēsim iztikt bez pseidonīma. Tas ir labi, jo iespaidīgus pseidonīmus ir ļoti grūti izdomāt. No kurienes tu esi?"

"Ne no kurienes. Es nemaz neesmu dzimis. Mani atrada rieksta čaumalā."

"Tu nemaz neesi dzimis… arī tas ir labi! Ļoti labi… tik drosmīgus melus bieži nemaz negadās dzirdēt! Un kas tevi atrada?"

"Pundurpirāti! Neviens nezina, ka tādi vispār ir, jo viņi ir ļoti mazmi. Es arī toreiz biju tikpat mazs, kā jau teicu, man pietika vietas rieksta čaumalā. Bet es ēdu planktonu un izaugu tik liels, ka viņiem vajadzēja mani izsēdināt."

"Pundurpirāti!" resnis ierēcās. "Tas man patīk! Tev ir fantāzija!"

Es tur neko nevarēju darīt — viņš man šķita arvien sim­pātiskāks.

"Un kur viņi tevi izsēdināja?" haicirmis pieliecās pār galdu. Kā nu bijis, kā ne, es viņam šķitu interesants.

"Uz spīgaiņu salas. Tur dzīvo spīgaiņi. Viņi pārtiek no negatīvām emocijām, tādēļ man vajadzēja uzstāties ar rau­dāšanas priekšnesumiem, un pamazām es tajā spīgaiņu salā kļuvu par tādu kā zvaigzni. Publikas izklaidēšanā man ir liela pieredze. Dažus vakarus es raudāju pilnīgi izpārdotā koku kapsētā, es…"

Mani apklusināja cirmja pērkondimdošie smiekli. Viņa tauku kārtas'viļņojās šurpu turpu kā speķa bangas. "Viņš raudāja pilnīgi izpārdotā koku kapsētā! Hiū-ū-ū\ Tas tik ir joks! Beidz… Nē! Runā tālāk!"

Smeikam pār vaigiem ritēja smieklu asaras. Viņš par mani ņirgājas? Laikam derētu pateikt ko nopietnu, pierādot, ka es esmu nopietna un augsti saprātīga radība.

"Man ir plašs vārdu krājums! Esmu mācījies pie verveļviļņiem!"

"Verveļviļņi! Malacis! Vai tev ir vēl kādas citas at­sauksmes?"

"Man galvā ir runājošs leksikons, kas…"

"Runājošs leksikons, galvā! Šis puikiņš ir dzimis melis! Tālāk! Tālāk!"

"Nu, pēc tam es klejoju pa' tuksnesi un saņēmu ciet pil­sētu, nē, tā nemaz nebija īsta pilsēta, tā bija pusstabila mi­rāža. Bet tur bija pilns fatomu, kuri runāja atsprākleniski, un arī mājas mēdza pazust, veselas mājas, tādi dzīves apstākļi nekam neder. Pēc tam es dzīvoju virpuļviesulī. Tādēļ man patiesībā ir gandrīz simt gadu, vienkārši tornado pagrie­zās uz otru pusi, un tāpēc es atkal esmu jauns. Ziniet, tajā tornado bija pilsēta, kurā dzīvoja simtgadīgi vecīši, viņi… Paga, es aizmirsu pastāstīt, kā iekritu dimensiju caurumā!

Es izkritu laukā tādā dimensijā, kur mūziku spēlē ar piena instrumentiem, un…"

Smeiks aiz smiekliem bija nokritis pagaldē un tagad els­dams rausās atkal kājās.

Es pēkšņi attapos, ka mans dzīvesstāsts koncentrētā iz­klāstā acīmredzot izklausās pēc garā vājā murgiem. Par lielo galvu labāk nemaz nestāstīšu, viss, vairs neteikšu neviena vārda un, kad šī nepatīkamā tikšanās būs kaut kā pārciesta, nozudīšu uz neredzēšanos!

"Pagaidi! Apklusti! Pataupi to skatuvei!" Folcātans Smeiks kliedza. "Tas ir kaut kas sensacionāls! Es ņemu tevi savā paspārnē! Noslēgsim līgumu, es būšu tavs aģents! Tu saņemsi desmit… nē, teiksim, piecus procentus no visiem ieņēmumiem. Līkop? Es tevi padarīšu bagātu un slavenu! Paraksties šeit, uz punktētās līnijas!"

Viņš jau bija izvilcis no atvilktnes veidlapu un nolika to manā priekšā uz galda. Groots un Cilie stūma mani tuvāk. Noliecos pār dokumentu, taču burtiņi bija tik sīki un apgais­mojums tik nepietiekams, ka es neko nespēju izlasīt.

"Paraksties!" man ausī čukstēja Cilie. "Šī ir tava mūža lielākā izdevība! Paraksties, kamēr viņš nav pārdomājis!"