Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tai trešdienas vakarā mēs, kā jau vienmēr, bijām Megateātrī, krumšķinājām savas kukurūzas vālītes un gaidījām galveno cīņu. Pats Sinnghs bija kļuvis par stabilu vērtību, neviens nespēja turēties viņam pretī vairāk nekā astoņus vai desmit raundus, viņa godīgie un taktiski lietpratīgie dueļi bija tīrā bauda acīm un dvēselei. Hemlūtam mugurā bija krekls ar Pata gladiatora ģerboni, mēs abi, piebalsodami asinskāju korim, skandējām viņa fanu pulka kaujas dziesmu: "Sinnghs! Sinnghs! Pats Singhhs! Sinnghs! Sinnghs! Pats Sinnghs!"

Nav jau nekas oriģināls, toties viegli iegaumēt.

Sāvakara izaicinātājs nevienam nebija pazīstams, mēs zinājām tikai, ka viņu sauc Unlak-Sillorts; tas droši vien bija viņa mākslinieka pseidonīms. Tūlīt Sinnghs viņam parādīs vēju, par to nebija ne mazāko šaubu; mēs jau bijām noslē­guši derības uz pāris pieticīgām pirām.

Šie totalizatora ienākumi pēdējā laikā bija kļuvuši par nelielu, taču pastāvīgu mūsu ienākumu daļu; aizvien labāk pārzinādami šo sporta veidu, mēs pratām paredzēt gan gal­venās divkaujas, gan priekšsacīkšu uzvarētājus.

Katrā divkaujā es rakstīju piezīmes, pēc tam mājās visu vēlreiz pārskatīju, izstrādāju melošanas stratēģijas; visu līdzšinējo Melu ķēniņu vārdus jau sen zināju no galvas.

Gabmsīks Nasatrāms, Kronteps Krāns, Nusrāms Fhaķīrs, Brūtans Ķeltaķers, Hulēms Hercs, Zālgods Smadāda juniors, Kolporto Poltērkājs, Gnotē Valtrozēns Briesmīgais, ļonjons Toms, Hiskers Dobskaitis, Flāmāts Lamātflā, Bemmbemms Hirella un visi pārē­jie — es zināju ikkatras Atlantīdā notikušās divkaujas fināla rezultātu, starpfinišos iegūto punktu summu un cīņas ilgumu.

Hemlūts gan reizēm pazobojās par manu fanātismu, taču arī viņš pats neizlaida gandrīz nevienu divkauju.

Mēs metām apkrimstās kukurūzas vālītes uz skatuves pusi — gladiatori kārtējo reizi lika gaidīt. Beidzot iznāca Pats; viņš cēli apsēdās savā tronī. Mēs vēl mazliet pacildinā­jām viņu ar dziesmām, un tad Megateātris pieklusa. Gonga dārdiens, un uz skatuves iznāca viņa pretinieks. Tas bija mans vecais paziņa kalnu trollis.

pārsteigums

Vēl trakāks pārsteigums man nebūtu arī tad, ja tur uz skatuves uzsoļotu es pats. Kalnu trollis neapstrīdami bija tieši tā persona no visām manām agrākajām dzīvēm, kuru vismazāk vēlējos sastapt vēl kādu reizi. Kur nu vēl uzcirtušos melu gladiatora drānās, kuras man pa šo laiku bija kļuvušas gluži vai svētas. Kā tik zemu kritis radījums ir pamanījies kļūt par melu gladiatoru, ja es tikmēr sinepju fabrikā mazgāju etiķa spaiņus?

Es trakoti sapīku un pastāstīju arī Hemlūtam par savu pazīšanos ar šo trolli.

"Gā!" mans draugs noteica. "Nekrietnelis! Tas nekas. Ja viņš prot melot…"

Melot šis subjekts prata, to es zināju no paša pieredzes.

Divkauja sākās, un trollim kā izaicinātājam vajadzēja uz­stāties pirmajam. Viņš stāstīja raudulīgu notikumu iz savas bērnības — kā visi minuši viņu kājām un tamlīdzīgi — pre­tīga ļurināšana, to es biju atklausījies jau kopš mūsu iepa­zīšanās. Taču starp viņu un publiku norisinājās kaut kas neiedomājams. Viņš savirpināja savu dzīvesstāstu kopā ar meliem par Tumšo kalnu labirintu un kā viņš tur pašaizlie­dzīgi nopūlējies, allaž izvezdams apmaldījušos nabadziņus brīvībā. Man visas iekšas rāvās čokurā, bet viņam izdevās aizmeloties līdz skatītāju sirdīm: visi bija aizkustināti līdz asarām. Kad viņš apklusa, sākās trauksmaini aplausi, kas viņam deva sensacionālus astoņus punktus. Pats Sinnghs ar savu pretstāstu nedabūja vairāk par sešiem. Man tiešām jā­atzīst, ka trollis bija spējīgs melu gladiators. Viņa pasaciņas bija oriģinālas, un viņš tās stāstīja spridzīgi, turklāt trollis bija apstulbinoši labs aktieris. Viņš spoži atdarināja balsis un prata likt lietā izteiksmīgus žestus, tādēļ viņa priekšnesums bija ļoti pārliecinošs. Pats galvenais — viņš spēja melot bez sirdsapziņas pārmetumiem, un kas tāds pat melu gladiatoru aprindās ir retums. Kalnu trollis locījās un klanījās kā plas­tilīna lellis, viņam bija neparasti elastīgi sejas muskuļi, un viņam piemita humora izjūta — mjā, tā gan bija visai ērmota.

Pats turpretim izskatījās diezgan stīvs, viņš bija labi audzināts gladiators — džentlmenis. Ķēniņa kroni viņš jau valkāja diezgan ilgi, un publika tīri labi pārzināja viņa paņē­mienus. Toties tas nolāpītais rumpumpelis solīja ko jaunu. Kad beigās pat Hemlūts piepeši sāka trollim aplaudēt, man bija skaidrs, ka ar Patu labi nebūs.

Arī četros nākamajos raundos man par lielu sašutumu uzvarēja kalnu trollis. Es Pata stāstus uzskatīju par daudz labākiem un, kad viņam tika piešķirti punkti, aplaudēju un svilpu, tomēr publika nepārprotami bija troļļa pusē. Viņam

tika piedotas pat blāvas asprātības un vāji konstruēti stāsti, galvenais, ka viņš māžojās un šķobīja ģīmi. Ko tu padarīsi, galu galā tieši skatītāji izlēma, kurš ieņems ķēniņa troni: tas bija gladiatoru sporta skaistums, taču reizē arī traģika.