Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Visupēdīgi puslīdz prognozējamu uzvaru izcīnīja Pats Sinnghs. Bija redzams, ka Dens Po vēl īsti neprata sadalīt spēkus un divkaujas noslēguma trešdaļā sāka manāmi atpa­likt, jo savu labāko pulveri bija izšāvis cīņas vidū, turpretim Sinnghs spožākos melu stāstus bija paglabājis uz beigām. Visgalā Dens nometa mantiju, tā atzīdams savu sakāvi, jo melu divkauja ilgst tikām, līdz viens no gladiatoriem padodas.

Pēc pelnītās, lai gan ne viegli gūtās uzvaras īpaši izrau­dzīti asinskāju stiprinieki vēl stundu nēsāja Sinnghu pa Megateātri. Pēc tam kalna rūķu orķestris nospēlēja camoniešu aijādziesmiņu, tika atvērti vārti, un publika izklīda nakts tumsā.

Nedaudz piešvilpušies no karstā alus, mēs melnajā naktī gājām uz mājām, pārspriezdami cīņu. Ielās trakoja

spēcīgi zibeņu negaisi, visa Atlantīda vizēja ņirbīgā, zilganā gaismā.

Hemlūts bija noslēdzis derības uz Denu un zaudējis nelielu naudas summiņu, tādēļ viņš, saprotams, bēdājās par sava mīluļa sakāvi. Turpretim es biju stāvā sajūsmā, jo man tas viss bija gluži jauns. Vēl nekad nebiju klātienē pie­redzējis šādu kultūras pasākumu un aizrautīgi cildināju to, ka no tik nosodāma talanta kā melošana varēja rasties tik aizraujošs sporta veids; divkaujas laikā biju ne pa jokam ap­grauzis nagus, un man vēl aizvien nāca smiekli par Sinngha žilbinošajām asprātībām.

Tomēr kairt kas man nedeva mieru. Divkaujas laikā biju identificējies ar gladiatoriem un izstrādājis pats savu cīņas stratēģiju, sacerējis pats savus melu stāstus. Ja tas, ko biju redzējis, bija gladiatoru spožākais sniegums, tas mani mazdruscītiņ skumdināja. Zināms, tā bija vīzdegunība, tādēļ pat Hemlūtam neieminējos ne ar vārdiņu, tomēr vispār es uzskatīju, ka to, ar ko šovakar bija mielota publika, būtu va­rējis paveikt arī es. Patiesībā es būtu varējis labāk.

Gladiatoru divkauja man neparko neizgāja no prāta. Darbā nespēju koncentrēties, taču klienti par to tikai prie­cājās, jo izklaidībā es picas garnēju ar aplam devīgu roku. Turklāt picas pārlicēja darbs man sagādāja aizvien mazāk gandarījuma. Jā, es pelnīju labu naudiņu, biju siltumā un varēju ēst, cik lien, bet tas taču nevarēja būt manas karjeras augstākais sasniegums!

Šovakar picas kārotāju bija sevišķi daudz; lai tiktu galā ar pieprasījumu, mums vajadzēja strādāt, galvu nepaceļot, virtuvē nebija, ko elpot, krāsnis bija sakurinātas līdz balt­kvēlei, sviedri ritēja straumēm.

Turpretim manas domas klīda pa āru, tās pa Atlantīdas ielām jau bija nokļuvušas līdz Megateātrim un atkal un atkal atgriezās gladiatoru divkaujas vakarā. Es iztirzāju visus gla­diatoru taktiskos paņēmienus un kļūdas, kā filmu vēlreiz prātā noskatījos visu cīņu, izdomāju pats savus melu stāstus un picas garnēju arvien bagātīgāk. Biju tik izklaidīgs, ka pat ne­pamanīju, ka manā priekšā jau nostājies pats Cākobs Joa. Ēstu­ves saimnieks satraukti vicināja visas četras rokas, turēja man zem deguna pavārnīcu un kliedza, ka es grasos viņu izputināt.

Tāda saķeršanās mums negadījās pirmo reizi, un agrāk viņa rāšanās man bija kā pīlei ūdens. Šovakar es nometu priekšautu viņam pie kājām un metos prom. Hemlūts ar prieku sekoja manai priekšzīmei: beidzot viņam bija iegansts atteikties no darba.

Trīce

Jau biju ticis gandrīz līdz durvīm, kad pēkšņi man tika atņemts pamats zem kājām. Brīdi vicināju ķepas pa gaisu, bet tad jau nolikos augšpēdus. Zeme drebēja tik spēcīgi, ka visi ēstuves galdi dancoja apkārt. No griestiem bira biezas apmetuma plēksnes, apmeklētāji un darbinieki pārbīlī brēca kā aizkauti. Hemlūts pavilka mani zem galda, un mēs abi pieķērāmies tam pie kājām. Tricināšana turpinājās, mūsu pagaldē salīda arvien vairāk apmeklētāju. Tad drebināšana mazpamazām norima. Viena picas krāsns bija sabrukusi, pa ēstuves grīdu plūda kvēlojošu ogļu upe. Visur mētājās ap­metums, salauztas dakšiņas un trauku lauskas. Tik spēcīgu zemestrīci es Atlantīdā vēl nebiju pieredzējis.

Lai nomierinātos, mēs kādu laiciņu skraidījām šurpu turpu pa Adītnatlas bulvāri.

"Neuztraucies, gā!" mani mierināja Hemlūts. "Mēs taču varam iet ielās. Es dziedu, tu danco."

Naudas rūpes tobrīd nebija pašas spiedīgākās. Mēs bijām kādu nieku iekrājuši, par īri bija samaksāts, pielieka­mais kambaris — pilns. Un, kā jau minēju, Atlantīdā darbu

nebija grūti atrast. Daudz nelāgāks, manuprāt, bija fakts, ka līdz nākamajai melu divkaujai vēl bija veselas četras dienas. Es jau vairs nespēju sagaidīt.

Divus nākamos mēnešus mēs salīgām gan ostā par zvīņu skrāpētājiem, gan par izsūtāmajiem zēniem un staigā­jošiem afišu stabiem, gan par gurķu šķirotājiem un etiķa maisītājiem sinepju fabrikā. Es nelaidu garām nevienu melu divkauju. Pats Sinnghs sniedza dažus no saviem labākajiem priekšnesumiem: biju kļuvis par vienu no viņa kvēlākajiem pielūdzējiem.

Taču pēc septiņiem mēnešiem viņš savu titulu zaudēja.