Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Cākobs man ierādīja vienīgo pareizo spageti pagata­vošanas paņēmienu (vārīt 12 minūtes, nenokāst, vienkārši izņemt no verdošā ūdens, notecināt, apslacīt ar siltu sviestu, iejaukt divus olu dzeltenumus, pāri izspiest vienu ķiploka daiviņu, apmaisīt, pasniegt galdā) un viszemākajā tempera­tūrā sautēt vēršasti tik ilgi, līdz gaļai var izdurt cauri karotes resgali (proti, vismaz piecas stundas). Vēl viņš man iemā­cīja, kā sarkanvīnā olas bez čaumalas var izvārīt mīkstas

jo mīkstas, kā izklapē šniceli (ar liela naža spalu, nekādā gadījumā ne ar gaļas āmuriņu!), kāds siers vislabāk sader ar rukolu (Dienvidcamonijas Grālzundes pekorīno) un kā ēd vistiņu (tikai un vienīgi ar pirkstiem). Cākobs pārzināja ne tikai receptes, bet arī pareizās atbildes uz vissmalkāka­jiem ēdināšanas mākslas jautājumiem. Viņš bija staigājošs gardēža leksikons, viņš no galvas zināja, cik kaloriju ir jeb­kurā iedomājamā produktā un arī tādos, kādus mēs vairs nevaram iedomāties, jo brīvajā laikā Cākobs bija ēdināšanas vēsturnieks. Viņš zināja visus Camonijas pagātnes ēdienus, visus izmirušos garšaugus un garšzāles. Teiksim, agrāk ir bijusi garšviela, ko sauca "pelverīns" — ar to jebkuru pro­duktu varēja pārvērst par delikatesi. Pelverīnu ieguva no grīnpelves — auga, ko iznīdēja asinskāji, kuri ticēja, ka grīnpelve ir sātana miteklis. Cākobs man stāstīja par augiem, kas vidiņos ražojuši jogurtu, par Dullas teiksmainajām milzu zemenēm, kas esot bijušas lielas kā mājas, un par ņamslalīmiem — kūdras olām, kas garšoja pēc ceptiem banāniem.

Tomēr vistrakāk viņš aizrāvās, stāstīdams par savu mī­ļāko jomu — garšu kombinatoriku. Cākobs Joa uzskatīja, ka ēdienkartei jāsatur pēc iespējas vairāk ingredientu, ēdienu, garšvielu un kaloriju. Tas, cik drosmīgi viņš lika kopā gar­šas, bija kaut kas prātam neaptverams. Man gadījās redzēt, kā viņš cep zivi medū un fritē sālītu firziķi, viņš piepildīja vistu ar izkausētu šokolādi un nūdeles apviļāja kanēlī, taču neviens nesūdzējās — kur nu, apmeklētāji ēšanas baudā kliedza, viss restorāns vienā balsī. Jo vairāk dažādu produktu tu savā mūžā uzņem, jo saturīgāka ir tava eksis­tence, — tāda bija Cākoba filozofija.

Mani pie ēdiena gatavošanas nelaida, jo mēs abi ar Hemlūtu strādājām citā nodaļā, picērijā, kur es drīz vien jau biju paaugstināts par galveno pārlicēju, jo vienā brīdī man prātā bija ienākusi ģeniāla doma — gandrīz gatavai

kājgriežu picai pārlikt pāri otru tādu pašu, gandrīz gatavu kājgriežu picu. Šis dubultpicas kļuva par visvairāk pārdoto ēdienu, un es tiku pagodināts ar paaugstināšanu par gal­veno pārlicēju. Hemlūts, mans asistents, stalti un eleganti apmētāja mani ar olīvām, sīpolu gredzeniem, salami ripi­ņām, anšoviem, sēnēm, tunča un šķiņķa gabaliņiem, bet es to visu mākslinieciski izvietoju uz picām. Pie mūsu skat­loga mūždien, degunus piespieduši, stāvēja vismaz pāris garāmgājēju, kas aizrautīgi noskatījās, kā mēs strādājam. Hemlūtam tā bija lieliska izdevība izrādīties daiļā dzimuma priekšā un iespēja norunāt randiņus — jo sevišķi, ja pie skatloga bija apstājusies kāda meitene ar neparasti krāšņu matu rotu.

Mājās mēs centāmies izmantot pauzes starp kalnu rūķu kāzām un cik necik izgulēties. Reizēm es Hemlūtam mācīju kaut ko no savām naktsskolā apgūtajām zinībām, citudien atkal viņš man ierādīja kādu flamenkadoro tvērienu.

Naktīs viņš bieži mocījās ilgās un stāstīja par savas dzim­tenes tabakas plantācijām. Kamēr viņš šņukstēdams apjūs­moja liānu piņķerīgo daili, man gribot negribot vajadzēja domāt par Kvertu Cuiopu, kas ar tādu pašu aizkustinājumu bija runājis par savu dimensiju.

Trešdienas Atlantīdā

Vislabākās dienas Atlantīdā bija trešdienas. Šai pilsētā izsenis svētīja nedēļas vidu, trešdienās visi meta mieru dar­biem un svinēja faktu, ka puse nedēļas jau nodzīvota.

Visi darbspējīgie atlantieši trešdienās kārtīgi izgulējās, pēc tam gāja uz parkiem vai apmeklēja kādu no kultūras pasākumiem, kuru Atlantīdā bija vairāk nekā jebkurā cita tolaik zināmās pasaules pilsētā.

Pietiek kaut vai iemest aci vienā ATLANTĪDAS VĒST­NEŠA lapā, lai kļūtu skaidrs, kas pilsētā notika vienā caurmēra trešdienā (saprotams, es te visu uzskaitu izlases kārtībā).

SEMMS SEGLIU UN NATIFTOFI, mūziķu apvienība no Rietumcamonijas, svilinās NELEGĀLAJĀ BUNKURĀ, paze­mes deju pilī, kas atradās apakš viena no pilsētas ezeriem. Zināms, šajā ansamblī nespēlēja īsti natiftofi, tam viņi bija daudz par smalku, bet tikai par natiftofiem pārģērbušies asinskāji, bet tā jau bija liela pārdrošība, jo natiftofi trakoti jutīgi reaģēja uz jebkādām provokācijām un nevilcinoties veica tiesiskus pretpasākumus.