Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Droši vien vieglāk būtu pateikt, kādos amatos mēs nepastrādājām, nevis lūkot uzskaitīt visus, kuros paguvām izmē­ģināt spēkus. Mēs bijām sētnieki un laternu uzraugi, skrejlapiņu izdalītāji un kapiņu dārznieki, šahšeņķu viesmīļi un paslavu gludinātāji, skrejkurjeri un naktssargi, afišu nokasītāji un reklāmu izbrēcēji, avīžpuikas un zivju šķirotāji, un kas tikai vēl ne. Nevienā no šiem darbiņiem nebija vajadzīga augsta kvalifikācija. Man jau būtu gribējies iekārtoties tādā vietā, kur es varētu likt lietā savu neaptveramo naktsskolas izglītību, taču tādu atrast bija grūtāk, nekā biju domājis.

Lai strādātu par skolotāju, tev vajadzēja būt izgājušam cauri visai ilgajai un sarežģītajai Atlantīdas izglītības sistē­mai, un gandrīz jebkurā citā smalkākā amatā tika pieprasīta vesela kaudze apliecību, kuras izsniedza noslēpumainās iestādēs; nekas negāja cauri bez natiftofu zīmoga, ko va­rēja dabūt, vai nu mēnešiem ilgi nīkstot rindās, iemedojot krietnu kukuli, vai saradojoties ar natiftofu. Visu savās rokās turēja neizdibināmas arodbiedrības — īsi sakot, arī šajā

jomā Atlantīdā valdīja kārtīgs haoss. Tā nu es apmierinājos ar šiem pagaidu darbiņiem un cerēju, ka reiz taču man pāri ceļam skries kāds amats, kas atbildīs manai kvalifikācijai. Pagaidām manas karjeras virsotne bija pārlicējs kājgriežu picērijā. Un Hemlūts bija mans asistents.

Brunču mednieks

Diemžēl man jā teic, ka Hemlūts Havanna bija nelabojams brunču mednieks. Kad vien pagadījās brīvs brīsniņš, viņš meklēja piemērotu dzīvesbiedri. Tikai tajā laikā vien, kad mēs abi strādājām dažādus palīgdarbus, viņš paguva septiņ­desmit septiņas reizes (tas ir, tik reižu es viņu pieķēru) aiz­skriet uz satikšanos ar dažādām Atlantīdas sieviešu dzimuma pārstāvēm. Goda vārds, nesaprotu, kā viņš to dabūja gatavu. Skatīsimies patiesībai acīs: viņš bija tikai rūķis, un vispār jau rūķi ir sīkuļi. Viņš nebija arī sevišķi skaists — deguns kā tupenis, pekas ar gariem nagiem —, bet laikam taču viņam piemita kāda neizdibināma pievilcība. Kad vien viņš uz ielas uzrunāja pilnīgi svešu meiteni, nepagāja ne pusstunda, kad abi jau, rociņās sadevušies, sēdēja kādā kafejnīcā, un Hem­lūts viņai austiņā dziedāja romantiskas lietusmežu ārijas.

Varbūt viņa noslēpums bija ugunīgais skatiens vai dau­dzie r, kas gurguļoja viņa rīklē; lai nu kā, neviena atlantiete neatkarīgi no ģints un sugas nespēja viņam pretoties. Viņš satikās ar rūķenēm, gnomienēm, natiftofām, raganām, druīdietēm un reiz pat ar iemīlējušos jetiju skuķi — par to reizīti gan viņš kārtīgi dabūja pa ādu no bandas, ko viņam uzsūtīja jetijbrālis.

Taču šīs attiecības nekad nebija ilgākas par dienu, un neatliekamās šķiršanās iemesls allaž bija viens un tas pats.

"Gā. Par maz matu," Hemlūts nopūtās, pārrazdamies no kārtējā randiņa.

Viņš sapņoja par meiteni, kurai būtu vairāk matu nekā pārējām. Neikdienišķs sapnis, bet tāds nu reiz bija viņa ideāls. Un savu sapņu meiteni viņam neizdevās atrast pat Atlantīdā, kur daža radība matainlbas un spalvainības ziņā pārspēja pat lāčus.

vītnu tornis

Drīz jau mēs varējām kopā noīrēt dzīvoklīti Ltatnatīdas austrumu nomalē: divas istabas, virtuve un tualete kāpnēs (tā gan mums diemžēl bija kopēja ar bariņu asinskāju). Mēs dzīvojām vienā no babiloniešu vītņtorņiem, tādi Atlantīdā bija pieci. Vītņtorņi bija milzonīgas augstceltnes, kas izska­tījās pēc nošļauptiem konusiem, un gar to ārsienām veda varenu kāpņu vītne. Visus piecus torņus babilonieši bija atstājuši pusbūvētus, bet tāda bija viņu parastā celtniecības maniere; droši vien tieši tāpēc viņiem nebija izdevies ielauz­ties nekustamo īpašumu biznesā. Neviens šīs pusbūves ne­bija pabeidzis, tādēļ pilsētas pārvalde tās izīrēja par pavisam nelielu maksu, lai tur vispār kāds dzīvotu: nebūtu prātīgi pieļaut, lai vēl kādu ēku okupē taražbaloži. Otrs iemesls, kādēļ īres maksa bija tik maza, bija šīs ārkāpnes. Citādi dzī­vokļos nebija iespējams nokļūt, un, zināms, jo augstāk tu mi­tinājies, jo tas bija grūtāk — un, attiecīgi, par tik arī īre bija mazāka. Mēs dzīvojam pašā augšā. 24 802. līmenī. Skats uz Atlantīdu bija satriecošs. Vējš, kas joņoja pa neiestiklotajiem logiem, arī.

Toties jaukās vasaras naktīs mēs mēdzām sēdēt ārā uz akmens pakāpieniem un noskatīties uz zilā zibens izlādēm, kas dzirksteļoja visās milzu pilsētas ielās. Veseli ielu laidieni uz brīdi kļuva par zilām gaismas upēm. Un mēs sēdējām tur, augšā, kā dievi, kas to visu radījuši.

Runājot par dzīvi tādā babiloniešu vītņtornī, varat droši iztēloties, ka tā bija diezgan dēkaina. Šajās pusdrupās uzdro­šinājās apmesties tikai visrūdītākie atlantieši ar visstiprāka­jiem nerviem, un tas jau vien nozīmēja kaimiņattiecības ar neaprēķināmu riska faktoru. Mūsu augstceltnē dzīvoja gal­venokārt alu troļļi, kalnu rūķi, asinskāji un jetiji — bļaurīga, neaptēsta sabiedrība, kas daudz nelikās zinis par kaimiņu labsajūtu. Dienvidcamonijas kalnu rūķi vidēji reizi nedēļā