Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Lielpēdu bērtas bija pa pusei pīles, pa pusei krūmu raga nas je ļ3 precīzāk, bērta augšā bija sieviete ar pīles knābi, bet apakšā — pīle ar ļoti lielām sievietes pēdām. Lielpēdu bērtas lādēja visus un visu, kas gadījās viņām ceļā, tomēr viņas bija cauruncauri nekaitīgas. Bertas turējās katra par sevi; viņas nemitīgi klenderēja pa Atlantīdas kvartāliem pēkšķēdamas un brēkādamas, taču laimīgā kārtā bērtu valodu nesaprata neviens, izņemot tikai pašas bērtas. Zākāšanās kļuva īsteni dramatiska, ja nejauši sastapās divas bērtas. Ja kas tāds ga­dījās naktī, triju kilometru rādiusā ap notikuma vietu par miegu vairs nebija ko domāt.

Pūķi Pats par sevi saprotams, bija arī pūķi — kā tika apgal­vots, vairāk nekā 500 gabalu visā Atlantīdā —, taču tos nekad nedabūja redzēt. Raugi, pūķi dzīvoja pilsētas paze­mes daļā (par to vēl būs atsevišķa runa), jo vispār jau pūķi pieder pie zvīņtārpu klases, un tiem, nabagiem, ir augsts asinsspiediens, tādēļ tie cenšas uzturēties vēsās, mitrās un stresa neskartās vietās. Pagaidām par pūķiem tikai dažas lietas: jā, pūķi tiešām spēj spļaut uguni; nē, tie nenolaupa jaunavas; jā, tie runā cilvēka balsī (vismaz man pazīstamais

eksemplārs tā darīja) un jā-jā-jā, tie var būt ļoti, ļoti neganti, ja jūs gadīsieties tiem pa kājām aplamā brīdī.

Dujdepši

Dujdepši valkājās apkārt, nemitīgi strīdēdamies. Dujdepsis ir nožēlojams, niecīgs radījums no divkāršo būtņu ģints; tas sastāv no runājošas galvas un runājoša vēdera, un tie abi nekad nav vienisprātis, nekad.

Nakts murdi

Nakts murdi bija ārkārtīgi uzmācīgi, un neviens tos ne­ieredzēja. Tie ir cēlušies no pampuļu lietuvēniem, tiem ir sikspārņu spārni, ar kuriem tie pa nakti var ielīst jebkurā guļamistabā; tur tie uzsēžas aizmigušajam uz krūtīm, un nelaimīgajam sāk rādīties murgi. Tas nevienam nepatīk, un natiftofi (ar grifu klusu piekrišanu) nakts murdiem piešķīra putna brīvību, taču iznākums ir tikai tāds, ka nakts murdi vēl rūpīgāk slēpj savas naktsguļas un perēšanas vietas, un Atlantīdā tas nemaz nav grūti. Mēļo pat, ka nakts murdi atklājuši slepeno eju uz Atlantīdas piramīdām un tajās ierī­kojuši savas laktas.

iņdreijeri

Darbs dzina darbu tur, kur dzīvoja tūtiņdreijeri — koka koboldi ar zelta rokām. Viņi izzāģēja laumu zvaigznes, bet laumu zvaigznes Atlantīdā tika uzskatītas par vienīgo aiz­sarglīdzekli pret murgiem — taču vienīgi pareizi izzāģētas laumu zvaigznes, un šo māku, pēc visa spriežot, pieprata vienīgi tūtiņdreijeri. Gandrīz ikkatrā Atlantīdas mājoklī pie sienas karājās vismaz viena laumu zvaigzne, taču nakts murdi nelikās mierā, murgi rādījās atkal un atkal, un gala re­zultātā klīda baumas, ka tūtiņdreijeri strādā pa roku galam un vai tikai vēl arī nav sametušies kopā ar nakts murdiem.

Vampīri

Vampīri — tas jau ir vesels stāsts! Atlantīdā viņu bija kā sunim blusu, bet viņus patiešām nevar mest visus vienā katlā. Pirmkārt, jāņem vērā, no kā vampīrs pārtiek, un asins­sūcēji ir pavisam neliela daļa no visiem. Šie sūcēji no tiesas bija nejaukas radības; viņi pārsvarā mitinājās itāļu doma drupās, kur pēc tam, kad saule jau ir norietējusi, nesper kāju neviens, kas vēl ir pie pilna prāta. Mūsdienās par vampīriem sarakstīti visādi brīnumi, taču patiesībā asinssūcēji vampīri izskatās pēc lieliem, tumšiem kaķiem ar paviānu ģīmjiem un īsiem, cietiem sikspārņu spārniem. Starp citu, leģendas alojas vēl arī citā ziņā: šie radījumi gluži mierīgi var pārtikt no nor­mālas barības, tiem nav par varītēm jālok asinis. Tas ir, ja viņi savaldās; laiku pa laikam jau kuram katram gadās paslīdēt.

Vēl Atlantīdā bija asinsdzērēji vampīri, kas asinis sagā­dāja likumīgā ceļā. Viņi tās iegādājās pilsētas neskaitāmajos asinslombardos. Pie šīs grupas piederēja dverrogi (baltajiem seskiem līdzīgas radības ar pašieptiem zobiem un labām manierēm), Ihollas asinsstrēbēji (truli kalnu dēmoni ar divē­jām sejām) un Transilvānijas vilkači, šo iestādījumu tradicio­nālie apmeklētāji.

Ošķes

Visus pārējos, principā nekaitīgos vampīrus var iedalīt ožas, taustes un skaņas vampīros. Ožas vampīri, piemēram, bija trakoti tievās, apmēram pusotru metru garās ošķes,

kurām mēdza būt pat piecpadsmit pāru nāsu. Šo vampīru galvenā barība bija visvisādas ķermeņa smakas. Pirmajā brīdī neizklausās diez cik apetītlīgi, taču patiesībā tā ir visnotaļ praktiska būšana: kad tu pēc krietnas sportošanas stipri od pēc sviedriem, pietiek, ka ošķe apvijas ap tevi un ar savām neskaitāmajām nāsīm ieelpo sviedru smaku — viss, nejaukā dvaka ir kā ar roku atņemta.

Atlantīdā bija vēl citas, ne tik ieredzētas pasugas ošķes, kas bija daudz mazākas — tām bija tikai četri pāri nāsu, toties astoņas kājas; viņu specialitāte bija nelāga elpa, un viņas naktīs ložņāja pa gulētāju sejām, sūkdamas smaku no mutes. Naktī pamostoties atklāt, ka tev uz ģīmja šņākuļodama tup mazītiņa ošķe, — tā varēja ne pa jokam sabīties.

klaustiņas