Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

spaidīgā ātrumā uz bikšdibena šļūcu lejā.

Bollogs bija satvēris galvu. Vēl apmēram kilometrs līdz

tuksneša smiltīm. Galva vairs nebija tik krauja, tādēļ kri-

tiens vairs nebija tik bīstams, taču reizē krišana bija arvien

lēnāka.

Bollogs pacēla galvu. Matu nogāzi zem manis satricināja Lejā

rāviens, es tiku aizlingots uz priekšu, apmetu daudzus kū-

leņus un uz vēdera slīdēju tālāk. Matu nogāze nospriegojās.

Vēl tikai daži metri līdz zemei.

Arī šoreiz man izdevās izglābties, pateicoties tam, ka milzonis bija tik briesmīgi gauss. Bollogi vispār ir tūļīgi, bet milzu bollogs ir neiedomājams čamma. Varēju pat uzslieties kājās un pēdējos metrus noskriet rikšiem. Beidzot, beidzot novēlos uz cietas zemes. Vēl gabaliņu parāpoju, tad piecē­los. Augstu gaisā risinājās ārkārtīgi neparasta izrāde: milzu bollogs uzceļ plecos galvu.

Gigantiskais ciklops vēl iegrozīja savu pauri taisnāk. Brākšķēja tā, ka to noteikti varēja dzirdēt visā Camonijā. Galva ieāķējās īstajā vietā. Bollogs ar savu vienīgo aci pa­lūkojās apkārt — pirmo reizi daudzu gadu tūkstošu laikā. Kaut nu viņš nesadomātu doties uz Atlantīdas pusi, es pie sevis lūdzos. Nē, viņš pagriezās un sāka čāpot uz dien­vidiem, uz Camonijas līča pusi. Varbūt milzonim kārojās nopeldēties.

Vispār jau man arī.

12. Mana dzīve Atlantidā

Jau iztālēm bija dzirdams troksnis, ko spēj radīt tikai ļoti liela pilsēta: murdoņa, kurā saplūda visas iespējamās skaņas — sarunu ņudzeklis un dzīvnieku balsis, zvanu skaņas un naudas šķindoņa, bērnu smiekli un āmuru klaudzoņa, nažu un dakšiņu klinkstēšana un tūkstošiem durvju aizciršana, dzimšana un nāve; grandioza šalkoņa, kas nāca no pašas dzīves.

Es soļoju uz šo pilsētu, it kā mani turp kāds vilktu aiz pavadiņas. Sākumā lēni, vēl nedaudz bailīgi, tad arvien ātrāk un pēdīgi jau skriešus. Likās, Atlantīdā atrodas kāds magnētisks atvars — jo skaļāki kļuva pilsētas trokšņi, jo de­dzīgāk es vēlējos uzzināt, kā tie rodas.

Visbeidzot es aizelsies apstājos pie ieejas vārtiem (to, ka šie vārti nav vienīgie, ir vēl daudzi, es uzzināju tikai vēlāk). Vismaz divdesmit metru augstumā slējās divi melni mar­mora stabi, kas turēja daiļi izkaldinātu metāla plāksni, uz kuras bija rakstīts:

Starp kolonnām stāvēja iespaidīgs tēls — trīstik lielāks par mani un trīstik spalvains, ar divtik daudziem zobiem pilnu muti un sarkanām, stiklainām acīm. Tam rokā bija darbarīks, ar kuru, šķiet, varēja izdarīt, kas tikai ienāk prātā, bet galvā — pēc skata militāra naģene no glīti izpūsta stikla. Tobrīd es to vēl nezināju, bet šis radījums bija viens no pilsē­tas sargiem, un Atlantīdas sardze izsenis sastāvēja tikai un vienīgi no jetijiem.

Jetijs no saviem augstumiem nikni blenza uz mani un ar savu instrumentu pieskārās pie naģenes; atskanēja dzidrs, stiklains plinkšķis.

"Labdien! Vai tu gadījumā neesi cilvēks, vai varbūt atro­dies tiešā radniecībā ar cilvēku, vai esi ar kādu cilvēku lielos draugos vai ciešās attiecībās, finansiāli atkarīgs vai roman­tiski ieinteresēts?" viņš noprasīja.

"Nē," es atbildēju. "Es esmu zilais lācis."

"Pats redzu, neesmu jau tik truls. Man tas bija jāpajautā, jo tāds ir mans darbs. Esi sveicināts Atlantīdā, pilsētā ar nā­kotni! Vai redzi to grifu? Tur, virs minareta?" Viņš ar savu rīku norādīja uz tuvējā minareta torni, kura virsotne sniedzās debesīs. Uz visaugstākajām margām tupēja varens grifs.

"Jā," es atbildēju.

"Tas ir īsts grifs. Vai tu zini, ko tas nozīmē?"

"Nē," teicu.

"Tas nozīmē, ka tas ir īsts grifs."

Viņš nolūkojās uz mani ar ilgu, grūti iztulkojamu ska­tienu. Tad pacēla roku un ļāva man ienākt pa vārtiem. Kad es, galvu nodūris, mudījos viņam garām, pēkšņi nodrebēja zeme. Tricināšana bija pavisam viegla, mēs abi ar jetiju druscītiņ salīgojāmies, un ar to pašu bija cauri.

"Kas tas bija?" es taujāju.

"Zemestrīce. Tādas mums ir bieži. Nav nekas bīstams. Esi sveicināts Atlantīdā!"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Atlantīda: Camonijas kontinenta galvaspilsēta un valdības sē­deklis, atbilst megapilsētas kategorijai. Atlantīda ir sadalīta piecos pārvaldes iecirkņos, kas faktiski ir autonomas karaļvalstis: Naltatīda, Atnaltīda,Tnataltīda un Lantatīda…

Paldies, to mēs jau zinām. Ap to laiku, kad es atklāju Atlantīdu, šī pilsēta visām necilvēcīgajām vai puscilvēcīgajām būtnēm bija tāds kā zemes centrs. Cilvēki Atlantīdā vien­kārši un elementāri netika ielaisti, šāds stāvoklis bija iedibi­nājies pēc ilgām ķildām par mantošanas kārtību Camonijā. Viss bija tā.