Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Āfrikas thuthu bija niedrāju rūķi, necik lielāki par trīs­gadīgu bērnu, toties neiedomājami žigli, stipri un kašķīgi. Turpretim īru druīdi gan bija laipni, bet maķenīt bīstami: ja kāds nejauki izrunājās par viņu dzimteni, viņi to varēja pārvērst par eglīti vai durvju rokturi.

Derviši

Drusciņ uzmācīgi, tomēr nekaitīgi bija Vidusindijas trijderviši, kuri vienmēr turējās kopā pa trim un dāļāja juceklī­gus filozofiskus pamfletus.

Dienvidus ķēmi

Dienvidus ķēmi bija atklejojuši no Āzijas, un savus ne­darbus tie visbiežāk darīja ap pusdienlaiku. Tie izskatījās kā izgriezti no papīra. Neviens lāgā nezināja, ko lai ar viņiem iesāk: spoki, kas spokojas pa dienu, nešķiet nekas bries­mīgs, tas vienkārši nav gana efektīgi. Patiesībā tas, ka tev pa

mājām gaišā dienas laikā plivinās spoks, ir tikai apgrūtinoši, ne vairāk. Dienvidus ķēmi par tādu necieņu daudz neliekas zinis un spokojas arī tad, ja nama iemītnieki turpat blakus vienā mierā ēd pusdienas.

Pūķulēni

Gandrīz visjaukākie bija pūķulēni — mazītiņi pūķīši no koboldu ģints; tie bija labdabīgi mājas gariņi ar krietniem nolūkiem. Lielajiem ugunsspļāvējiem pūķiem tie līdzinājās vienīgi ārējā izskata ziņā. Tāpat kā delfīns nemaz nav zivs, bet zīdītājdzīvnieks, arī pūķulēni nav pūķi, bet gan — nu, kaut kas cits. Pūķulēni pat nesa laimi, ja pret viņiem iztu­rējās ar cieņu, un cieņa pēc pūķulēnu saprašanas nozīmēja galvenokārt priekšzīmīgu barošanu. Taču ar pūķulēniem bija tāpat kā mūsdienās ar laimestiem loterijā: reizēm tu vienu tādu rīļu baro gadiem ilgi, un nekā, turpretim kaimiņš vienreiz ielūdz pūķulēnu uz vakariņām, un nākamajā dienā uz pagraba kāpnēm atrod spaini, pilnu ar zelta naudu. Vēl pūķulēniem piemīt īpatnējs talants uz neilgu laiciņu pārvērsties par slapju suni; šīs spējas viņi vislabprātāk de­monstrē brīvdienās.

Ķepainie tārpi ieņēma sabiedrības hierarhijas viszemāko pakāpienu. Pirmsākumos dzīvojuši Bavārijas Alpos, tie lielpilsētā kaut kā nebija īsti iederīgi un ar savu iztapību un pieglaimību modināja bargākos prātos pretīgumu. Turpre­tim asinskāji tos bieži pieņēma darbā par mājdzīvniekiem un ļāva, lai tie viņiem pienes avīzi.

Grifi, neaprakstāmi skaistas himairas — lauvas un ēr­gļa krustojums — ar milzīgiem, melniem nāves eņģeļu spārniem, bija kaut kas līdzīgs neoficiālai Atlantīdas poli­cijai, un lielā mērā tikai viņu dēļ haotiskajā milzpilsētā bija iespējama daudzmaz mierīga līdzāspastāvēšana. Grifus bijāja visi, ne tikai to fiziskā pārākuma dēļ, bet visupirmām kārtām par zālamaniski nesatricināmo tikumu un sportisko godīgumu. Kā granītā kalti taisnīguma simboli grifi gandrīz nekustīgi sēdēja augstceltņu, minaretu un piramīdu galos, ar skadrām acīm vērodami kņadu pilsētas ielās. Tas, kurš nav pieredzējis grifa parādīšanos ļaužu drūzmā, nezina, kā izskatās autoritāte. Nolaižoties grifs ar saviem spārniem saceļ lielāku troksni un gaisa vērpetes nekā helikopters, un, kad grifa nagi iecērtas zemē, kad tas atpleš vareno knābi un no tā atskan lauvas rēkoņa, visi — itin visi — sastingst kā sālsstabi.

Gārgiles

Grifiem palīdz gārgiles — kaut kas līdzīgs spārnotiem gnomiem. Gārgiles ārējā izskata ziņā mēdz būt ļoti atšķirī­gas, jo Atlantīdā ir sastopamas visu kontinentu gārgiles, kas gadu tūkstoši» gaitā vēl arī krustām šķērsām saradojušās savā starpā.

Gadījās redzēt eksemplārus ar uzkumpušu punduru augumu un gandrīz cilvēciskiem vaibstiem, citām bija di­nozauru aste un pūķa galva, vēl citām — pīļu pleznas un gnomu sejas, taču pilnīgi visām gārgilēm bija nelieli, cieti spārniņi. Gārgiles grifu vietā pārraudzīja sīkākas norises: satiksmes noteikumu pārkāpumus, sīkas zādzības, nakts­miera traucēšanu un tamlīdzīgus starpgadījumus, kuros grifu parādīšanās jau būtu pārspīlējums.

Gārgiles nebija diez cik daiļas, un arī valoda tām bija strupa, tādēļ noziedzības līmenis Atlantīdā bija neparasti zems. Daudzās mūsdienu lielpilsētās pie baznīcu mūriem vai vecu namu sienām joprojām redzamas akmenī kaltas gārgiles: tradīcija, ko saglabājuši tēlnieki no cilvēku cilts, kas sendienās dzīvoja Atlantīdā.

Pupuķi Pupuķiem arī bija spārni, bet pilsētā pret viņiem izjuta daudz mazāku bijāšanu. Patiesībā gandrīz visi viņus vajāja, tāpēc ka bija paklīdušas baumas, ka pupuķa spalvas nes laimi mīlestībā; iznākums bija tāds, ka pupuķi puslīdz dro­šībā jutās, tikai būdami grifu tuvumā. Visur, kur tupēja kāds grifs, apkārt ne tikai lidinājās parastās gārgiles, bet jumta renē noteikti vēl sēdēja arī krietns bars pupuķu.