Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

kobaltziliem un sarkaniem gliemežkaļķakmens kokiem, pāri dzeltenu jūraszāļu pļavām, kurās bariem vien ganījās jūraszirdziņi — tik lieli kā vienradži.

Publika bija aizgrābta līdz sirds dziļumiem. Es sēdēju pie sapņu ērģelēm kā nevaldāmi aizrāvies koncertpianists un raustīju visus reģistrus; Reizēm vienkārši improvizēju, taču nevis tāpat, bez izšķirības, dzīdams bollogam gar acīm nejauši izvēlētas bildes, bet gan sekoju krāsu dramaturģijai un, teiksim, izvēlējos tikai ainas dzeltenos toņos — lavas upes, liesmojošus saullēktus, uzplaukstošas dziļjūru sviestpuķes, šūpīgas ugunīgās jūraszāles —, pēc tam pārejot pie sarkanajiem —* meteorītu eksplozijas, zīda magoņu pļavas, auļojoši aizmūžu zirgi ar ugunssarkanām krēpēm, un tam visam vēl klāt grandioza mūzika…

Neliegšos, šīs izšķērdīgās kompozīcijas nebija tālu no kiča, taču izejmateriāls bija neatvairāmi kārdinošs.

Un publikai patika, no tiesas. Kad bija pagājuši divi mēneši, manā rīcībā bija divpadsmit tūkstoši un pieci simti selsillu.

Plāns

"Aifiet! Pārbaudīt pulkfteņuf!" nokomandēja plāninieks. Kubs. Lode. Trapecoedrs.

"Sešpadsmit nulle nulle!" atsaucās P 16.

"Deviņpadsmit un trīsdesmit sešas minūtes!" es padevu balsi.

"feturkfnif uf diviem!" nosprēgāja plāninieks. Jau atkal kubs.

Karte, ko viņš bija uztaisījis, bija katras selsillas vērta. Tā ne tikai precīzi parādīja visas smadzeņu krokas, aklās ieli­ņas un vietas, kur varēja iziet taisnāk, bet vēl arī bija brīnum skaisti uzzīmēta.

labā smadzeņu puslode

Ar tumšsarkanu tinti (bolloga asinis?) iespiesta uz vis­smalkākās smadzeņu ādas, tā iegūla rokā kā dārgumu karte. Orientēšanās šedevrs. Ar šo karti es visīsākajā laikā bez maldīšanās atradīšu izeju pa otru ausi. Tāpat bija skaidrs, ka bez tās es pa bolloga galvu būtu klimtis gadiem.

"Tev vienkārfi jāiet pa punktotajām līnijām," plāninieks skaidroja. "Neļauj, lai kāda flikta ideja tevi pierunā iet pa taisnāku feļu, arī patf neko tādu nedari. Dzīve ir līkumaina taka! Reifēm pat jāiet pa apkārtceļiem. Tādf vtfmaf ir manf pietifīgaif viedoklif."

Noliku uz grīdas maisu ar selsillām un izmeklēti pateicos.

"falīdzināt pulkfteņuf!" kliedza plāninieks un pārvērtās par lodi.

"Sešpadsmit nulle nulle!" nobubināja P 16.

"Septiņpadsmit un trīsdesmit astoņas minūtes!" es saucu.

"Darba laikf beidziet! īftaif brīdif koptief prom no fejienef!" paziņoja plāninieks, vēl aizvien būdams lode, dažas reizes palēcās un izstūma mūs no savas darbnīcas.

Pirms došanās ceļā uz otru ausi es vēlējos sniegt atvadu izrādi, ieeja bez maksas.

Man gribējās radīt savu labāko sapni, manas ērģeļsapņošanas mākslas vainagojumu. Nosaucu to pavisam vienkārši.

Ciklopa sapnis

Aizmūžu jūra, zem ūdens. Klasiska ciklopmūzika. Kā degoši gaisa baloni augšup ceļas liesmojošas ugunsmedūzas. Uz ekrāna parādās tiranovalis, mēs tam sekojam. Valis norij baru haizivju. Labi paēdis un gurdens peld tālāk. Sai

brīdī bollogs, kas visu laiku vērojis vali, uzlec tam uz mu­guras. Sākas titāniska cīņa. Bollogs dzelzs ķetnām sagrābis vali, kas mežonīgā ātrumā joņo pa jūru, un galu galā milzu zivs spēki ir galā. Bollogs liek, lai tas viņu iznes krastā. Viņš neizvelk vali uz sauszemes un neaprij, nē, atlaiž to brīvībā. Valis aizpeld saulrietā. Patētiska mūzika.

Nākamā epizode.

Camonijas pirmsākumi. Debesis laistās visās varavīksnes krāsās, pa debesjumu šaudās komētas. Klau! Tālīns pērkondārds. Nē — tas nav pērkons!

Nākamā epizode.

Tā ir vāļu cīņa! Dziļā zemienē stāv simtiem bollogu, tie vēzē ap galvām vāles. Mēs metamies cīņā. Divdesmit mi­nūšu zib vāļu cīņas kadri.

Nākamā epizode.

Romantiska mūzika. Mūsu bollogs gurdi čāpo mājās, kur viņu gaida sirdsmīļā. Tā sēž ielejā un plūc milzīgus ozolus, lai no tiem nopītu vainadziņu. Bollogs par brašo vāļucīņu grib dabūt bučiņu. Pēkšņi — dramatiska mūzika! Bollogmeiča viņu atraida! Viņš aizmirsis tai atnest dāvanu! Būtu vismaz kaujaslaukā paķēris kādu vāli!

Nākamā epizode.

Skumja mūzika. Bollogs snāj pa meteorītu lietu. Ko lai viņš atnes savai mīļajai? Kaut jel būtu nožņaudzis to sasodīto vali! Ei! Kas tad tas! Tālīns pērkondārds! Jau atkal vāļucīņa?

Nē. Tur sācies vulkāna izvirdums.

Pēkšņi — cerību pilna mūzika. Bollogs soļo uz vulkāna pusi. Maigi noskatās uz mazo, jauko kalniņu. Sāk to raus­tīt. Bollogs ļoti uzmanīgi izceļ vulkānu no zemes. Lai lavas stiebru izceltu virs zemes ar visu ugunssakni, jārok diezgan dziļi. Kā trauslu tulpi viņš nes darbīgu vulkānu ar visu garo atdzisuša bazalta stiebru. Nes ļoti piesardzīgi, lai lava nete­cētu uz pirkstiem.

Nākamā epizode.

Ielejā, uzmetusi lūpu, sēž bollogmeiča. Bollogs sniedz tai verdošo vulkānu. Viņa sirdsmīļā smaida. Ledus ir salauzts. Viņa to noskūpsta. Romantiska mūzika.

Nākamā epizode. Aizvēsturiskas debesis. Tajās kā gigan­tiska uguņošana eksplodē liesmojoši meteorīti.

Beigas.

Man bija grūti pateikt ardievas idejai P 16. Viņa tik daudz bija darījusi manā labā, un es nejaudāju viņai par to atlīdzināt.