Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Tas ir rets talants. Ar fantāziju te var sapelnīt kaudzēm selsillu. Tu vari kļūt par sapņu komponistu. Sapņu kompo­nisti vienmēr ir vajadzīgi."

Sapņu ērģeles

Bolloga galva visu laiku guļ, tādēļ tai nepārtraukti jāsapņo. Bolloga galvā, tieši aiz acīm, man stāstīja P 16, at­rodas sapņu ērģeles — instruments, ar kuru var izvilināt sapņus. Sapņu ērģeles jāapkalpo bez pārtraukuma dienu un nakti, citādi bolloga galva pamodīsies, un tā būs katastrofa, jo tad smadzenēs sāksies briesmots juceklis. Galva mēģinās iet, ēst vai veikt citas darbības, kurām vajadzīgs ķermenis, un nervu ceļos notiks viens īssavienojums pēc otra, — un ļaunākajā gadījumā varu sagrābs ārprāts. Tādēļ smadzenēs vajadzēja nodrošināt mieru, nemitīgi piegādājot sapņus, un tas bija pienākums, kas gadu tūkstošu gadā bija nodzinis pu­tās neskaitāmus sapņu komponistus.

Vispār jau par sapņu komponistu varēja kļūt katrs, kas jutās uz to aicināts, un ar šo selsillu pelnīšanas rūpalu no­darbojās gan labās, gan sliktās idejas. Maiņa ilgst diennakti, tad ierodas nākamais, un darbs vienmēr ir dabūjams. Visu smadzeņu iemītnieku selsillas tiek ieskaitītas kopējā kasē, aptuveni tāpat kā tiek iekasēti nodokļi. No šī fonda tiek maksāta alga arī sapņu komponistiem. Likme ir desmit selsillu stundā — nav nekas ķēnišķīgs, bet ar kaut ko taču jāsāk.

Kā jau varētu gaidīt, sapņu ērģeles nebija īstas ērģeles: tā sauca lielu, raibu simt simtu nervu galu mudžekli, kas atradās dobumā viņpus bolloga acij. Atkarībā no tā, kurš nerva gals tiek pavilkts vai cik cieši piespiests, bolloga sma­dzenēs mainās sapņu ainas. Pagāja kāds laiciņš, līdz es tiku skaidrībā, ar kuriem nervu galiem var iegūt kādas ainas, taču, neatlaidīgi vingrinādamies, pamazām visu apguvu. Ainas parādījās uz bolloga acs dibensienas, kas reizē bija arī ērģeļkambara siena. Mani kolēģi visbiežāk nervu galus spai­dīja un raustīja, kā pagadās, ilgodamies, kaut ātrāk pienāktu maiņas beigas, un lielākoties radīja tos parastos, juceklīgos sapņus, kurus redz gandrīz katrs: nesakarīgas atmiņu skran­das, juku jukām kopā savērtas ainas iz sendienām, savādus murgus. Mani vilināja iespēja no šīm šķietami nesakarīga­jām bildītēm radīt jēdzīgu veselumu, papildināt sapņus ar sižetu, veidot stāstus, kuru saturs neaprobežotos tikai ar murgu, ka tu esi aizmirsis uzvilkt bikses. Piemēram — tas ir pavisam vienkāršs piemērs —, sakrustojot lauvas bildi ar antilopes bildi, var iegūt minūti garu pakaļdzīšanos. Tas jau ir interesantāk nekā vienkārši stumt uz priekšu nejauši pagadījušos bildīšu virkni, kā to darīja pārējie komponisti.

Bolloga smadzenēs glabājās prātam neaptverami iespaidi no pirmsplūdu laikmeta. Kustīgas ainas, kurās savā starpā cīnījās milzu ķirzakas, ciklopi spēlēja futbolu ar kalniem, izverda vulkāni, drebēja zeme, pārplūda jūras, aumaļām bira me­teorīti, plosījās pirmatnēji negaisi, grozījās izmiruši briesmoņi un karā gāja milzeņu klani. Toreiz bollogi laikam ir bijuši tik lieli, ka to galva sniedzās bezmaz līdz kosmosam, tas varēja saskatīt ikkatru Mēness krāteri, redzēja Marsu un Saturnu, jā, nudien, jaudāja ar skatienu aptvert visu mūsu Saules sistēmu.

Es uzraku ainas no ciklopa bērnības un jaunības, kad viņš vēl bija pavisam mazs, jādelēja uz mamutiem un cīk­stējās ar milzu gorillām. Viņš apmētāja citus jaunus ciklopus

ar klintsbluķiem, kas bija namu lielumā, bet tie tikai smējās. Viņš bija krustu šķērsu izklejojis visu Camoniju, noglabā­dams atmiņā pasakainus ainavu skatus, viņš bija pieredzējis gandrīz visu Camonijas rašanās vēsturi, savām acīm skatījis visas radības, arī izmirušās. Zauri skrēja kājiņām kā žurkas, vulkāni, raugoties viņa acīm, izskatījās pēc maziem zupas katliņiem. Viņš mazgāja matus negaisa mākoņus un grūtā brīdī pāris malkos izdzēra nelielu kalnu ezeriņu. Krāšņāku izejvielu grandiozu sapņu kompozīcijām nevarēja vēlēties.

Daži nervu gali neizvilināja bildītes, toties izraisīja vai pastiprināja izjūtas, teiksim, prieku, skumjas, spriedzi vai bailes. Drīz jau pat miegā zināju visus reģistrus, man vairs nevajadzēja skatīties, tāpat bija skaidrs, cik stipri jāuz­spiež, lai iegūtu attiecīgu skatu vai izjūtu.

Es atklāju, ka noteikti nervu gali rada mūziku — akus­tiskas atmiņas par bollogmūziku, ko milzis laikam bija klausījies jaunībā. Kā jau varētu likties, īpaši izsmalcināta šī mūzika nebija, tomēr tai piemita sava īpatnēja burvība un tā izcili saderējās ar monumentālajām ainām. Tagad varēju sapņiem fonā atskaņot piemērotas melodijas un ritmus.

Atkarībā no tā, kā saliku kopā ainas, izjūtas un melo­dijas, attīstījās sapņu sižeti. Varēju radīt laimīgus sapņus, spriedzes sapņus un pat murgus. P 16 parasti sēdēja blakus un skatījās, kā es strādāju.

Pirmās uzvaras