Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Lērums mitējās. Mēdz būt tādi brīži, kad vislielākā muļ­ķība, ko iespējams pateikt, ir patiesība. Ideju skatieni kļuva vēl naidīgāki, loks savilkās ciešāks. Liktenīgo ierosinājumu izteica bārda.

Aizmirstības ezers

"Vajag viņu iemest Aizmirstības ezerā!"

Daudzas rokas mani sagrāba un pacēla gaisā.

"Jā! Metīsim viņu Aizmirstības ezerā! Viņš ir spiegs! Aiz­mirstības ezers, tur viņam īstā vieta!"

Pūlis aiznesa mani kā lieli viļņi nieka korķīti.

"Aizmirstības ezerā!" bauroja bārdainā ideja, pūļa va­done. "Un pēc tam mēs sāksim revolūciju! Šoreiz viņi ir aiz­gājuši par tālu! Mēs izraisīsim haosu visās smadzenēs! Pārāk ilgi viņi ir mūs nievājuši un apspieduši! Spiegam vieta ezerā!"

Bolloga smadzenes [turp.]: katrās bolloga smadzenēs atrodas tā sauktais Aizmirstības ezers — verdoša darvas plančka, kas daudz

neatšķiras no šķidras aizmāršības dīķa. Tas, kas tajā iekritis vai iemests, mirst no aizmiršanas, un tā ir sevišķi radikāla nāve, jo pāri nepaliek itin nekas, pat atmiņas.

Jā, vēl nelāgāku galu es nespēju pat iedomāties: nāve aiz­mirstībā. Pazušana uz visiem laikiem, neatstājot ne visma­zākās atmiņas, vienkārši izgaist, un laikabiedri neatcerēsies, ka es vispār esmu dzīvojis. Īstenībā es biju nācis, lai kļūtu slavens, iespējams, pat nemirstīgs. Un tagad mani gaidīja kas gluži pretējs.

Zem manis kā verdoša lava mutuļoja Aizmirstības ezers, no tā cēlās augsti sēra tvaiku stabi, es nespēju elpot. Mēs bijām apstājušies uz klints, četras idejas cieši turēja mani aiz rokām, bārdainā stāvēja blakus un, balsij nemitīgi aizlūstot, auroja uz pārējām, kas bija sapulcējušās pie šī dīķa.

"Sākas jauni laiki!" tā spiedza. "Mēs gribam būt kungi šajās smadzenēs! Nost ar veco kārtību! Lai dzīvo anarhija! Visās smadzeņu krokās plosīsies haoss! Un šis te, smadzeņu izbijušo kungu špiks, būs mūsu pirmais upuris! Klausīt manai komandai! Skaitīšu līdz trīs, un metiet viņu Aizmir­stības jūrā!"

Es drudžaini pūlējos izdomāt kādu risinājumu, taču sākt cīņu pret tik daudziem pretiniekiem būtu cauruncauri bez-

*

jēdzīgi.

"Viens!" bārdainā ideja sāka skaitīt.

Kāda vispār ir tā šķidrā aizmirstība? Vai man ir cerības no tās izkļūt peldus?

Bolloga smadzenes [turp.]: šķidrā aizmirstība sastāv no vienā­dās daļās ņemtas ārkārtīgi koncentrētas sālsskābes un bolloga žults, kurā dzīvo miljoniem rijīgu aizmirstības baktēriju. Izredzes izpeldēties Aizmirstības ezerā un palikt dzīvam ir tikpat niecīgas kā bez skafandra ielecot aktīvā vulkānā.

"Divi!" Idejas šūpoja mani pāri klints kraujai.

"Un…" Bārda pacēla roku, lai dotu pēdējo signālu.

"STĀT!" lūdzoši iesaucās skanīga balstiņa.

Tā bija P 16. Manai mazajai draudzenītei bija izdevies izspraukties cauri niknajam pūlim. Tā apņēmīgi uzklupa kūdītājam, un tas apstulbis kāpās atpakaļ.

Tad P 16 izdarīja ko tādu, ko es tiešām nebiju gaidījis. Mazā sagrāba slikto ideju aiz bārdas un parāva, — un izrā­dījās, ka bārda ir mākslīga! To noraujot, atklājās neaptverami derdzīgs skats: pat sakrustojot spīgaini un alu trolli, kaut ko tik pretīgu nevarētu iegūt.

"Jus, idioti!" kliedza P 16. "Jūs tiešam nezināt, ar ko jums ir darīšana?! Tas ir ārprāts!"

Šausmās kliegdams, pūlis atkāpās. Ideja, kas, kā izrādī­jās, bija ārprāts, izpleta nagainās ķetnas un šņāca: "Nenāciet man klāt! Ja kāds man pieskarsies, es kodīšu! Paši zināt: es esmu lipīgs! Fš-š-š-šl"

Pūlis pašķīrās kā vidū pārplēsts drānas gabals. Neviens negribēja saskarties ar ārprātu, kas šņākdams un nagus vi­cinādams lauza sev ceļu.

"Nost no ceļa! Fš-š-š-š\ Es esmu ārprāts! Sargieties! Fš-š-šl" Lēkdams pāri smadzeņu krokām, ārprāts iemetās tunelī, taču vēl pēdējā brīdī atskatījās un uzsauca: "Pienāks diena, kad jūs visi piederēsiet man! Un tu…" viņš izstiepa pirkstu pret mani. "Ar tevi es izrēķināšos personiski! Fš-š-š!"

Tad viņš nozuda tunelī, atstādams mums savu smieklu atbalsi, no kuras man visas spalviņas saslējās stāvus.

P 16 uzrunāja pūli: "Vai jums cita nav ko darīt, vien uzķerties uz ārprāta stulbajiem āķiem?" Kaunīga bubināšana, kāju šļūkāšana un aprautas teikumu driskās. Skaid­rākās atbildes bija "Nu…", "Mēs vienkārši domājām…" un "… diezgan labi pārģērbies…"

"Šis ir Zilais lācis, viņš te ir caurbraucot! Zilais lācis ir mans personiskais viesis, un es vēlos, lai jūs pret viņu pie­nācīgi izturētos! Vai tas ir skaidrs?"

Pūlis klusējot izklīda. Tad idejas atkal sāka bizenēt, klai­gāt un tirgoties, it kā nekas nebūtu noticis.

"Viņš neliekas un neliekas mierā," P 16 stāstīja, kad mēs jau bijām izgājuši no slikto ideju ielejas un lēnā garā gājām pa klusu domu tuneli. "Ārprāts ir neiedomājami ļauna ra­dība. Tas vazājas pa smadzeņu gaņģiem, pūlēdamies pastrā­dāt pēc iespējas lielākas negantības. Tas zāģē pušu nervu

šķiedras un izraisa īssavienojumus sinapsēs. Tas vareni pieprot pārģērbties un sakūdīt uz kašķi. Tā mērķis ir visas smadzenes padarīt ārprātīgas."

"Bet tas taču nav gudri! Tad taču arī viņš pats aizies bojā."

"Jā, protams. Viņa uzvedībai ir viens vienīgs izskaidro­jums." P 16 piedauzīja pie pieres un pieklusināja balsi. "Man šķiet, viņam visi nav mājās…"

Plāninieka alā