Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Un, ja saskrienas divi risinājumi, tad rodas ideja. Vai nu laba, vai slikta. Es, āreče, esmu sliktā," P 16 nopūtās.

"Tur nāk viena labā."

Laba ideja

Dažu metru attālumā no tuneļa līkuma izšāvās starojoša lāse. Tā bija vismaz divreiz lielāka par P 16 un majestātiski aizsoļoja mums garām, iekšēji laistīdamās kā Ziemsvētku eglīte un dūkdama kā augstsprieguma līnija.

"Sveika, P 16!" tā mūs no augšas sveicināja.

"Sveika, P 21 M 36 S 14!" P 16 neveikli atsaucās.

"Kā bollogs nonāk līdz labām idejām?" es gribēju zināt.

"Man šķita, ka bollogi garīgi ir diezgan maznodrošināti!"

Mēs gājām pa tuneli, kura līkumiem, šķiet, nebija gala.

Ik pa brīdim pa labi un pa kreisi nozarojās neskaitāmas smadzeņu ielas. Mums apkārt nepārtraukti šaudījās domas, jautājumi, atbildes un risinājumi, katrs savā pienācīgajā krāsā.

"Viņi kļūst dulni tikai pēc tam, kad ir noņēmuši galvu.

Pati galva nemaz nav tik stulba. Tikai rumpis ir negudrs."

"Un kāpēc tad viņš noņem sev galvu, ja reiz ir tik inteli­ģents?"

P 16 iezaigojās sarkanīgā tonī. Ideja meklēja vārdus.

"Nu… Tā ir viena no sliktajām idejām…"

"Kāpēc tu tā nosarki?"

P 16 žēli nokunkstējās.

"Labi, pateikšu godīgi: tā biju es."

Aiz līkuma, kur biju domājis ieraudzīt nākamo tuneli, piepeši pavērās plaša panorāma. Mūsu priekšā bija iespai­dīgs skats uz smadzeņu ieleju — vienu no lielajiem dobu­miem bolloga smadzenēs. Pa augstās grotas griestiem kā krāsainas komētas tumšā debesjumā svelpdamas joņoja domas. Lejā atradās piņķerīgs smadzeņu rievu labirints, mazas, šauras ieliņas, kurās kā austrumnieciskā vecpilsētā ņudzēja tūkstošiem ideju.

"Šī ir slikto ideju ieleja," P16 skumīgi bilda. "Es te dzīvoju."

Mēs izgājām uz serpentīnveida smadzeņu taciņas un devāmies lejup ielejā.

P 16 man stāstīja bēdu stāstu par to, cik bezcerīgā si­tuācijā atrodas spožās idejas, kas mitinās šajā ielejā. Lai attaisnotu savu eksistenci, tās diendienā skraida pa ejām,

cenzdamās atrast sev pāri, veltīgā cerībā, ka divas sliktas idejas kopā dos labu.

Te jau gāja kā zivju tirgū. Uz katra stūra kāda mirdzoša lāse pilnā rīklē slavināja savas šķietamās priekšrocības. Tās mani nemitīgi ķerstīja aiz rokas, apgalvodamas, ka ir simt­gades gaišākās domas. Šur un tur bariņš ideju strīdējās, kura ir vislabākā. Neviens nepievērsa uzmanību manai uzkrītoši neparastajai ārienei, te visi bija pārāk aizņemti ar savu bez­jēdzīgo rosību.

Pūļa nests, es virzījos uz priekšu, bet P 16 kaut kur aizķērās un iesaistījās sarunā. Tikai nākamajā krustojumā, palūkojies atpakaļ, pamanīju, ka burzmā esmu P 16 pazau­dējis. Nolēmu palikt stāvam un nogaidīt, līdz drūzma raus manu pavadoni garām.

Kāds mani sagrāba aiz rokas un iebrēca tieši ģīmī:

"Hei! Meklē ideju? Man tā rādās, ka tev akurāt viena laba ideja vajadzīga!"

Bārdaina

ideja

Vispirms es pamanīju to, cik briesmīgi šai idejai smird mute. Tā spiedās man virsū, pūzdama sejā nelabu dvaku.

Pēc tam ievēroju tās bārdu. Nevienai no pārējām mirdzo­šajām lāsēm bārdas nebija, turpretim šai bija, tā sākās pie deguna un sedza gandrīz visu rumpi. Acīmredzot man bija darīšana ar sevišķi sastāvējušos eksemplāru.

"Ko tu vari piedāvāt?" apvaicājos, cenzdamies būt pie­klājīgs.

Ideja neveikli smaidīja.

"Ē… Es esmu ideja Derētu uztaisīt īssavienojumu pāris nervu šķiedrās! Nu, ko tu saki? Piedalies?"

"Derētu uztaisīt īssavienojumu pāris nervu šķiedrās?"

"Nu… tā taču ir laba doma, vai tad ne?"

Man uznāca smiekli. Tas nebija pieklājīgi, bet sapratu to tikai vēlāk.

"Nu… es neesmu nekāds filozofu akmens…" Sliktās idejas balss uzreiz kļuva pagalam naidīga. "Ko tad tu no manis gai­dīji? Grāmatiespiešanas izgudrošanu? Kimgs ir varen izvēlīgs!"

Es pētīju pūli, negribēdams palaist garām P 16. Tas viss sāka kļūt nepatīkami. Staigājošā bārda blenza uz mani ar neslēptām aizdomām.

"Kas tu vispār tāds esi? Es teiktu, ka tu nemaz neizska­ties pēc idejas! Vai tikai tu neesi no tiem salašņām, kas dzīvo tajā otrā puslodē?"

Ideja ieāķējās man rokā un iebrēcās vēl skaļāk:

"Hei! Skatieties, kas mums te ir!"

Rosīgā kņada visapkārt pieklusa, visu skatieni pievērsās man. Bārdainās idejas tvēriens kļuva ciešāks.

"Šis jaunskungs trakoti smalks! Mēs viņam neesam gana labi!"

fl

Ziņkārīgie skatieni kļuva stipri pikti, rosīgā murdoņa pārtapa niknās klaigās.

"Ko šis tips vispār te meklē? Viņš droši vien ir viens no tiem labās puslodes bandītiem!" kāds ieaurojās.

Idejas sastājās mums apkārt ciešā aplī. Laikam šis starp­gadījums bija patīkama izprieca, kas viņām ļāva uz brīdi aizmirst par viņu bezcerīgo ņemšanos.

"Viņš nepavisam neizskatās tāds pats kā mēs!" kaut kur pūlī brēca sīka balstiņa.

"Es te esmu caurbraucot!" mēģināju aizstāvēties, taču mani vārdi vispārējā jezgā nebija dzirdami.

"Viņš ir spiegs!" ieķērcās bārdainā ideja. "Viņš nozags mūsu labās idejas!"

Tā sagrāba mani aiz apkakles. Es izrāvu roku un atgrūdu nekauņu.

"Kāds stulbums!" skaļi iekliedzos. "Ko te, pie jums, vispār var nozagt? It neko! Jūs esat tikai galīgi nevajadzīgu ģeķību kaudze!"